« previous entry | next entry »
Okt. 12., 2012 | 11:26 pm
mūzika: silverstein - my heroine (acoustic)
tātad mans murdziņš. sīkas detaļas vairs neatceros, bet lielos vilcienos:
mēs aizbraucām no kempinga mājiņas, un tad, kad jau bijām nonākuši galā, sapratām, ka mūsu istabiņas atvilktnē palikuši telefoni, maki, atslēgas. tad sākās asiņainas ainiņas ar līķīšiem. kaut kur tai apkaimē uzdarbojās killers, kaut kā tā. (brīdinu - šis teikums būs pretīgs) it kā es aizsūtīju kaut ko pakaļ mūsu mantām, bet tad es attapos koka mājiņas vidū un redzēju cilvēka ādu, nomauktu no ķermeņa, izvārītu (izskatījās kā vārīta cūkas gaļa). mani sagrāba milzīgas bailes, stāvēju, nevarēju paelpot, bija bail, ka tūlīt kāds nogalinās arī mani.
tad es pamodos, sapratu, ka tas bija tikai murgs, bet likās, ka kuru katru mirkli sapnis saplūdīs ar realitāti. saritinājos segā un mēģināju aizmigt.
otro reizi aizmiegot arī nerādījās nekādi vienradži un varavīksnes.
atkal biju koka mājiņā, tur bija bariņš cilvēku, uz balkona pie margām stāvēja bijušais klasesbiedrs. balkons (kā jau sapņos - pilnīgi nereāli) bija lielā augstumā, bija tāda kā migla, mākoņi, debesis, neatceros īsti (es it kā stāvēju pa gabalu no turienes, bet kaut kādā veidā redzēju tā, it kā stāvētu tur). visi smejās, visi jautri. un tad kāds cilvēks ņēma un no visa spēka grūda klasesbiedru, viņš ar labo roku centās satvert margas, bet trieciens bija pārāk spēcīgs un viņš pārkrita pāri. kad tas viss notika, es gribēju skriet viņu glābt, bet nespēju pakustēties, man bija šoks.
un tad es atkal pamodos. labi, ka trešo reizi aizmiegot, murgi vairs nerādījās.
varbūt tas neizklausās tik briesmīgi, bet man bija tādas izjūtas, it kā tas būtu noticis dzīvē, pamostoties bailes nekur nepazuda. redzēju klasesbiedrus guļot gultās, bet īsti vieglāk nekļuva. bija tāda nerealitātes sajūta, it kā tūlīt atkal notiks kaut kas briesmīgs.
es negribu nekad neko tādu vairs piedzīvot.
mēs aizbraucām no kempinga mājiņas, un tad, kad jau bijām nonākuši galā, sapratām, ka mūsu istabiņas atvilktnē palikuši telefoni, maki, atslēgas. tad sākās asiņainas ainiņas ar līķīšiem. kaut kur tai apkaimē uzdarbojās killers, kaut kā tā. (brīdinu - šis teikums būs pretīgs) it kā es aizsūtīju kaut ko pakaļ mūsu mantām, bet tad es attapos koka mājiņas vidū un redzēju cilvēka ādu, nomauktu no ķermeņa, izvārītu (izskatījās kā vārīta cūkas gaļa). mani sagrāba milzīgas bailes, stāvēju, nevarēju paelpot, bija bail, ka tūlīt kāds nogalinās arī mani.
tad es pamodos, sapratu, ka tas bija tikai murgs, bet likās, ka kuru katru mirkli sapnis saplūdīs ar realitāti. saritinājos segā un mēģināju aizmigt.
otro reizi aizmiegot arī nerādījās nekādi vienradži un varavīksnes.
atkal biju koka mājiņā, tur bija bariņš cilvēku, uz balkona pie margām stāvēja bijušais klasesbiedrs. balkons (kā jau sapņos - pilnīgi nereāli) bija lielā augstumā, bija tāda kā migla, mākoņi, debesis, neatceros īsti (es it kā stāvēju pa gabalu no turienes, bet kaut kādā veidā redzēju tā, it kā stāvētu tur). visi smejās, visi jautri. un tad kāds cilvēks ņēma un no visa spēka grūda klasesbiedru, viņš ar labo roku centās satvert margas, bet trieciens bija pārāk spēcīgs un viņš pārkrita pāri. kad tas viss notika, es gribēju skriet viņu glābt, bet nespēju pakustēties, man bija šoks.
un tad es atkal pamodos. labi, ka trešo reizi aizmiegot, murgi vairs nerādījās.
varbūt tas neizklausās tik briesmīgi, bet man bija tādas izjūtas, it kā tas būtu noticis dzīvē, pamostoties bailes nekur nepazuda. redzēju klasesbiedrus guļot gultās, bet īsti vieglāk nekļuva. bija tāda nerealitātes sajūta, it kā tūlīt atkal notiks kaut kas briesmīgs.
es negribu nekad neko tādu vairs piedzīvot.