surrender

mani tikko nosauca par mēbeli.
es gribēju iebilst, bet, well, that pretty much sums up my life.

aahaa tikko piezvanīja bēdubrālismāsa, arī krita panikā, tagad apmainīsimies ar tām tēmām, kas mums jau ir un sadalīsim atlikušo nodaļu uz pusēm, tur tikai 3 lapiņas katrai jāuzdrukā.
glob bless, tāds atvieglojums

protams, ka pa visu nedēļu neko neizdarīju un tagad stresoju, jo rīt ģeogrāfijā ir kontroldarbs par visiem dabas procesiem un parādībām un ir gandrīz deviņi un man vēl tik ļoti ļoti daudz jāiemācās, kāpēc kāpēc kāpēc kāpēc kāpēc es vienmēr visu atlieku, mļe, es to nevaru, atkal līdz kādiem vieniem diviem mācīšos. gribu vienkārši izplēst visas lapas, aizsviest grāmatu un paraudāt
tik riebīga sajūta tagad, negribu neko darīt
brīvdienas beigušās un atkal tā katru vakaru, riebjas, ka nevaru saņemties

nē, es gribu darīt - es gribu lasīt edgara alana po stāstus un skatīties uz tiem balstītas filmas, bet nu vairs nebūs laika

un man nav laika, bet es te čīkstu

ssssssssssssssssssssssssssssssssssssssssssssssfhfhfyie9pfbfgui uvfjldvholkwfisdojghfwfajghkujgjc hj

man patīk turku roks. lol
es nezinu, kaut kā saista tā valoda. tāda.. silta. vismaz dziesmās.

neeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeeee, kāpēc tu man to nodari, google T_T

ļoti ļoti ļoti ļoti nereāli ļoti kaitina, ka cilvēki nerēķinās ar citiem un nevar laicīgi pateikt kas un kā.
pašā pēdējā mirklī pasaka un tad man pa galvu pa kaklu jāskrien vai arī viss tiek atcelts un tad ir vilšanās. tā nosit garīgo.
un man arī riebjas, ja ilgi kavē un nepabrīdina, var tak uzrakstīt sms 'gadījusies aizķeršanās, būšu 10 min vēlāk', tas taču nav tik grūti, ko? (parasti nekādas ārkārtējas situācijas nav bijušas, ka to nevar izdarīt)

ir sajūta, ka es vienīgā cenšos citus nepievilt, vienmēr esmu laicīgi, cenšos nokārtot visu tā, lai būtu kā norunāts. un ja kaut kas neizdodas, jūtos tizli, ka manis dēļ manījušies plāni. bet par mani citiem vienkārši nospļauties. paldies, paldies, novērtēju :)

šodien atgriezās besis ar visām attiecīgajām domām un emocijām bagāžā.

izlasīju, ka būs zona, kur gaismas pils būšot atvērta 24/7. brb, pārceļos tur uz dzīvi.
braucot garām jokoju, ka tā ir mana nākamā darbavieta. bet ja nopietni, es tur kādreiz gribētu strādāt.
vismaz būtu jauki, ja dzīvotu netālu no bibliotēkas un varētu turp viens un divi aiztipināt kājām.
sapņi sapnīši.

es gribu slēptuvi

welp, mēs esam pārāk ļoti darbaholiķes un perfekcionistes.
jātaisa vēsturē radošais, izdomājām taisīt grāmatiņu.
aizgāju pie draudzenes divpadsmitos un nu tikai mani pārveda mājās. visi jau aizmiguši, sajūta, it kā es no fonteina būtu pārnākusi or smth (bet nē, pat ja es gribētu, man nebūtu, ar ko iet). UN VĒL NEESAM PABEIGUŠAS. nē, nu it kā viss ir gatavs, informācija salikta, sakārtota, noformējums ir, bet problēmas ar printēšanu, jo wordā nekādi nevar sataisīt vienādi pareizu tabulu, vien milimetrs un otrā pusē ir nobīde un just kāpēc mēs tā sevi mocam

bet bija forši, jo vajadzēja braukt fočēties pie ēkām, kur 1919. gadā mitinājās ulmanis un pagaidu valdība unun man bija iespēja papiņķerēties ar spoguļkameru, un just wiiii, sajutos kā bērns. un mēs kādas 10 minūtes parkojāmies milzīgā stāvvietā un es jau zaudēju ticību, ka mēs to izdarīsim, un bišķiņ pārkāpām likumu, stāvot neatļautā vietā, fiksi skrējām pie niedras mitekļa valdemāra ielā un tad tikpat fiksi atpakaļ, khii.

un angļu valodā mana eseja esot jau 'advanced', nevis 'upper-intermediate', patīkami saņemt labus vārdus par ieguldīto darbu.

man patīk, ja ir ko darīt (kaut ko tādu, kas neriebjas), nav laika ne par ko domāt.
good day that is.

visiem kaut kādi biedējošie vai mindfuck sapņi, bet manējā no draudzenes atnāca sms 'nofočē kāda izskatās A3 lapa'. wtf. w.t.f. piedevām tas vēl likās tik īsti. neatceros vai to izdarīju.

mamma no darba atnāca dusmīga kā pūķis, kā ienāca pa durvīm, sāka kasīties par sīkumiem. negribēju strīdēties, tāpēc piegāju klāt, sapurināju un apskāvu. nomierinājās.

sīkais pūcējās, apskāvu, lauzās ārā, izkutināju, beigās gulēja man klēpī un bužināju viņam matus.

all you need is love. nu, kamēr man tāds mierīgs noskaņojums. *apskauj visu pasauli*

http://youtu.be/x_R0XcMx_3U
un tā vienmēr -_-

man liekas, ka mums visiem vienkārši pietrūkst mīlestības un kāds, kam to sniegt.

biju uzlikusi modinātāju, bet nedzirdēju, kā skan, laikam biju ļoti dziļā miegā (man ir uzlikts, lai 10 reizes ik pēc 3 minūtēm atkal skan). pamodos ap deviņiem pēc jaunā laika.

~~ pa nakti nosapņoju, ka čaļi, ar kuriem iepazināmies korn koncertā, atbraukuši dzīvot uz Liepāju un mācas 1. ģimnāzijā. es it kā pie viņiem biju aizgājusi un prasīju, vai viņi nezin, kur ir draudzene (dzīvē caur netu kaut kas viņai ar to vienu čali bīdījās); izrādījās, ka viņa esot pie viņiem dzīvojusi, un tad bez jebkādas ziņas nozudusi. well, izklausījās ticami. ~~

tā kā ģimene vēl nebija atbraukusi atpakaļ, iegāju vannītē, sen nebija būts.

pēc tam izvārīju paciņu rīsus, krūzē ar verdošu ūdeni iemetu pus kubiņu buljona, piemetu pāris karotes rīsu. mēs nekad neesam taisījuši rīsu zupu, es laikam ieviesu jaunu tradīciju, jo bija omnomnom. vēlāk uzēdīšu vēl, jo rīsi vēl palikuši. apnika man viss tas, ko es ikdienā ēdu, pārāk vienveidīgi. ik pārdienas atkal kartupeļi vai makaroni ar kaut kādiem cīsiņiem utt. maize vispār meeeehhhh

nūdeļu zupiņa man arī ir iegaršojusies, tikai tās oriģinālās garšvielas gan nepatīk. laikam kāri pēc zupiņām ietekmē aukstais laiks.

no rīta manā istabā bija 14 grādi, lielajā istabā - 15. es gan aukstumu īpaši nejutu, termometrā paskatījos tikai tad, kad izpūšot elpu iznāca tas tvaiciņš.
tagad man ir dilemma - kontaktā turēt sildītāja vai datora lādētāja vadu.


man patīk miers un klusums. šis rīts bija jauks.

pirms stundas beidzot izlīdu no gultas.
izlasīju pirmās 20 lapas no Edgara Alana Po grāmatas (man nepatīk, kā izklausās Edgars Po, liekas, ka pilnīgi pavisam kas cits), un, ziniet, iepatikās. vispār biju ļotiļoti noilgojusies pēc grāmatām.

teicu, ka brīvdienās gulēšu līdz diviem, un tā arī notika ;D vēl neesmu izlīdusi no gultas.
izlasīju pēdējos divus cēlienus no 'jāzeps un viņa brāļi', tagad turpinu gulšņāt, zem segas ir tik silti un mīksti.
man prasīja, vai šodien celšos un man tāds 'njēehh'. negribu neko. *palien zem segas*

vispār plānoju līdz otrdienai nelīst ārā no mājas. pēc tam būs jātaisa radošais vēsturē, meh. un vispār tik daudz kas jādara - esejas, eksāmena materiāli, zpd un gan jau vēl kaut kas. tā teikt - jaukas brīvdienas. bet nu vismaz laika ir daudz (lai to velti izšķiestu, neko nedarot, un atkal domātu par to, kas nav padarīts >_> jeez, tak atslābstiet, smadzenes. šis jau kā mammai - kamēr pusdienas nav uztaisītas, veļa izžauta, putekļi noslaucīti, atlaisties nespēj ne uz mirkli.)

guļu, izdzirdu divus šausmenes cienīgus kliedzienus, nometu segu un skrienu uz otru istabu.
izrādās - kamēr es lēkāju pa mākonīšiem (not) un sencis virtuvē cep pankūkas, ir aizdedzies pagarinātājs.
ja ne sīkā reakcijas, ja viņš būtu multenes skatījies mūsu istabā, viss tur mierīgi būtu dedzis: aizkariņi, dīvāniņš, gan jau lamināts arī būtu gards kumosiņš :))))
teorētiski mēs tagad ražotāju varētu iesūdzēt tiesā.
bet nu jā. labi, ka mums mājās ir maza sirēniņa.

mana problēma ir tā, ka es bremzēju un visu laiku atlieku mājasdarbus, kur jāraksta un jāizsaka savs viedoklis (esejas, domraksti, 'argumentē savu atbildi'), tāpēc viss vakars paiet gruzoties par to, ka nevaru saņemties. atpūsties arī nevaru, jo visu laiku par to jādomā. kad mēģinu pieķerties darbam, nekas nenāk prātā, skatos uz jautājumu un galvā nevienas domas.

beigās es vienmēr uzrakstu, jo ir vēls vakars (iedvesmas laiks?) un nekas cits neatliek. īstenībā domas pat sāk raisīties, kad sāku rakstīt, bet nu tā gatavošanās.. nepatīkams ieradums/īpatnība visas dzīves laikā, ļoti traucē. kā lai no tā tiek vaļā, ja tas vispār ir iespējams?