surrender

negribu skolu, negribu no rītiem celties, negribu kāpt ārā no gultas, negribu ģērbties, negribu taisīt matus, negribu ēst brokastis, negribu iet ārā, negribu aukstumu, negribu satikt cilvēkus, negribu runāt, negribu klausīties, negribu mācīties, negribu nākt mājās, negribu pārģērbties, negribu ēst pusdienas, negribu mājasdarbus, negribu likt modinātāju, negribu negulēt, negribu gulēt, negribu eksistēt, negribu neko, neko negribu.

grāmatas, tēja un es, tikai tā ir labi. vairāk neko, neko, neko.
gribu izgaist, gribu būt brīva, gribu būt vējš un aizpūst sevi prom.

šorīt tik ļoti ļoti ļoti negribējās kāpt ārā no gultas.
pamodos un kādu pusstundu visu laiku prātā mudināju sevi beidzot sākt kaut ko darīt, bet ķermenis bija nepierunājams. nu kā lai šitā dzīvo, nu

ja godīgi, es nezinu, kas šodien par dienu

pēdējā laikā es ar čaļiem vien sarakstos whut
neko nesaprotu

tas kaimiņš man izdomāja uzrakstīt skype
šis brīnās, ka man jau 18, atceras mani kā sīkaļu ;D
viņš noteikti mani todien redzēja

seši sveši debeši

neko, arlaburītu.

nav sajūta, ka būtu jauns gads.
iepriekšējos man vismaz bija tāds spars drusciņ kaut ko mainīt, bija tāda forša sajūta, pat ja es zināju, ka sevi mānu un nekas nemainīsies. šogad vispār vienalga. negribu jaunu gadu, negribu, lai laiks tik ātri paiet, negribu skolu, tik ignorēt pasauli, ne ar vienu nerunāt, bezgalīgi gulēt un lasīt grāmatas.

šogad nebija vispār nekāda svētku sajūtas, ne lieldienās, ne jāņos, ne ziemassvētkos, arī ne vakar (lol, sajutos veca). sēdēju pie galda, pieēdos lapzemes sieru un sālītas garneles un tad divu stundu laikā vien sakārtoju 1500 gabaliņu puzli piecās čupiņās pēc tā, kur debesis, kur mežs; pa pusei sastellēju rāmīti, jo daudzus malējos gabaliņus aiz neuzmanības būšu ielidinājusi pārējās čupiņās. un es vēl gribēju 2000 gabaliņus, hah


lai nu kā, novēlu vismaz jums veiksmīgu gadu, lai izdodas iecerētais!

pirmā gada diena pavadīta, visu dienu neizlienot no pidžamas un vārtoties pa gultu, lasot "troņu spēli" un dzerot tēju. aizraujoši. šodien izlasīju tikai 100 lapas, parasti pa dienu varu pieveikt ap 500, citreiz arī vairāk, bet šoreiz tā lēni, jo patika prātā uzburt ainas, atcerēties, kā bija seriālā (kas izveidots pārsteidzoši līdzīgs grāmatai, vismaz pagaidām tā šķiet) un sajust tās detaļas, ko tur nevarēja parādīt.

vēl es izveidoju word dokumentu, kurā centīšos ierakstīt, ko katru dienu esmu darījusi. līdz šim sanākuši vairāk nekā 1200 vārdi, ko var savietot uz četrām A4 lapām. un es praktiski neko neesmu darījusi. ja es tā turpinātu, gada beigās sanāktu gandrīz kā vesela grāmata, bet zinot sevi, es pēc trim dienām jau tam būšu atmetusi ar roku. vismaz par pirmo gada dienu es zināšu visu, heh.

hahaha, tā grupa tagad sēž rietumu radio, kas ir kādu 15 minūšu (+10 minūtes sniega dēļ) attālumā no mājām un tāda weird sajūta.
tāpat toreiz bija ar bedwetters, uz kuriem netiku, jo gulēju mājās ar angīnu.

kaut vakars ātrāk paietu

neviens ar mani negrib iet uz koncertu.
prasīju trīs vienīgajiem cilvēkiem, ar kuriem man ir jebkādi ārpusskolas sakari, un kuri dzīvojas pa liepāju, viena aizbraukusi atpakaļ pie ģimenes, pārējām vakars ar draugu.
creys
forever alone
forša grupa, bet es pat fonteinā nekad neesmu bijusi un vienai galīgi negribas pa klubu vazāties.
mācība - nekad neskatīties mājaslapā, tāpat manas mīļākās grupas tur nekad nespēlēs, un tādas grupas, ko nezinu, labāk arī nezināt, jo iepatiksies, nebūs, ar ko iet un tad gruzis.
atliek vieīgi cerēt, ka viņi kādreiz kādā festivālā spēlēs (vēlams turpat summersoundā, tur vismaz varu viena aiziet)
eh

* * *

man ir tāda mode lakot nagus tik ilgi, līdz viņi ir tik sabojāti, ka nelakojot pat pēc trim mēnešiem virsējā kārta lobās nost. un tad, kad ir atveseļojušies, man atkal uznāk kāre nolakot. un tad atkal nobeidzu.
vasarā gan - bojāti, jo lakoju; lakoju, jo bojāti. un tā uz riņķi.

gurķītis nokrita.

es smejos

ak, ziema - tā sezona, kad var baudīt mūžīgos deguna asiņošanas priekus.
jūtu, kā pa kaklu straumītēm tek, iuiu *khh khh*

liecība saņemta, tagad brīvlaiks.
laiks, kad nelīst ārā no mājas, gulēt līdz diviem un visu atlikušo dienu vārtīties pa gultu pidžamā, klausoties mūziku, skatoties bildītes, lasot grāmatas un visu nakti skatoties filmas.
līdz brīdim, kad vecāki liek savākties, atgriezties realitātē un neuzvesties kā mironim


*iet skatīties 30to gadu melnbaltās šausmenes*

ar briesmām ir tāpat
kā ar suņiem -
bēdzējam iekodīs,
no pretī ejošā
bēgs.

taču ar cilvēkiem ir
kā ar cilvēkiem-
viņiem vispirms gribas
bēgt.

/ojārs vācietis/

izrotājām māju, tagad visur ir sniegpārsliņas. pie loga piestiprināju lampiņzvaigzni, bet man nav vietas, kur iespraust kontaktdakšu - pie gultas esošajā kontaktligzdā ir pagarinātājs, datora lādētājs un pie sienas pielikto eglīšu virtenīte (don't judge, ideāls apgaismojums, kad es vēl vienos naktī mācos un sīkajam traucē gaisma), savukārt pagarinātājā ir iesprausts tv, lielais dators un stāvlampa. teorētiski var to zvaigzni iespraust stāvlampas vietā, bet vads ir pārāk īss. tad vēl tajā vietā varētu būt datora lādētājs, bet tas ir kaut kāds padomju laiku pagarinātājs, nē, drīzāk tāds kā sadalītājs or smth, un tur nekādi neiet iekšā. būs jāpārvar slinkums un vakarā jānomaina virtenīte pret zvaigzni. ehhhh. updeits: man tikko no depo atveda pagarinātāju un es pat neprasīju. kurā reize jau, kad piepildās domu spēks :D

* * *

ideālais kapučino - jebkurš la festa ar divarpus tējkarotītēm cukura (bet pie tējas gan cukurs ir iuiuiuuuu, tā ka kompensējas); ja lej ūdeni, tad sanāk tikai puse no krūzītes (ja lej pilnu, sanāk kaut kāds pretīgs ūdens), tāpēc, ja ir iespēja, pusi krūzītes pieleju ar ūdeni un gandrīz tik pat daudz - aukstu pienu. sanāk ideālais saldums un temperatūra (man nepatīk dzert karstu, vienmēr apdedzinu mēli). tas tā, varbūt pēc gadiem man garšos pavisam kaut kas cits.

* * *

vakarnakt pusdivos ielīdu gulēt, sāku domāt visādas domas, atkal atmiņas, sailgojos (es nevaru to visu aizgaiņāt, esmu centusies un necentusies, tāpat katru nakti pirms miega kaut kādi atmiņu uzplūdi) - pēc tā, kā man aizrāvās elpa, kad tiku cieši, cieši apskauta; kā es turējos pretī, negribot, lai sastiepjas, bet viņš vienalga mani pacēla, sakot, ka es esot kā cālis; pēc klausīšanās viņa elpā, kad vēlu runājām pa telefonu un viņš aizmiga; pēc tā, kā viņš vienmēr vaicāja, vai man nav auksti; pēc visgarākās telefonsarunas, kāda man jebkad ir bijusi, kad fonā skanēja skyforger, pa taisno no zvērā; pēc tā, kā viņš dziedāja līdzi un gribēja, lai es ar viņu dejotu; kā es nervozējot un ķiķinot pa istabu nostaigāju kādu kilometru; kā mēs, pēc pāris dienām satiekoties, salīdzinājām kedas un strīdējāmies par to, vai tās ir vienādas; es teicu, ka nav, un beigās man izrādījās taisnība, jo viņam bija vans un man - converse; kā viņam, tāpat kā man, negaršo kafija un abi festivālu aprocītes nēsājam uz kreisās rokas (es vairumam cilvēku tās manu uz labās rokas, laikam jau tieši tā automātiski pastiepjas uz priekšu); kā es uz atvadām viņu nedroši apskāvu un atkal tiku pacelta.

sailgojos, ļoti saskumu, pat ļoti ļoti. un tad es sapratu, ka nekā vairs nebūs, iedūrās sāpe, kamols kaklā, pirmo reizi kādu divu gadu laikā sāku šņukstēt. man jau likās, ka esmu kļuvusi bezjūtīga, bet re kā. biju pilnīgi aizmirsusi, kā tas notiek. slapjš spilvens, šņaukāšanās, saraustīta gaisa ievilkšana, nespēja paelpot un tāds smagums, ka gribot negribot jāsāk gaudot, no asarām svilstoši vaigi, mētāšanās no viena gultas gala uz otra, saraušanās kamoliņā; kad liekas, ka viss ir izraudāts un acis ir sausas, atliek smilkstēt, bet atkal kaut ko iedomājos, ieduras vēl spēcīgāk, uznāk otrais asaru vilnis, gribas kliegt, saplosīt sev iekšas. pulksten četros beidzot nomierinājos un ielīdu gulēt.

muļķe, muļķe, tu sirds, divi gadi tādā attālumā, kuram gan būtu tāda pacietība, tāpat neesmu tā vērta. pat tad, kad būšu tuvāk - cilvēki savas domas maina, cilvēki paši mainās, ir citi cilvēki, protams, ka tas nekad nebūs. smadzenes ļoti labi visu saprot, bet sirds ir muļķe, pieķērusies un neatlaiž.

* * *

man patīk mizot kartupeļus. nu, ne tā kā patīk, bet patīkamāk, nekā mizot burkānus. rīvēt burkānus man vispār nepatīk, vēl mazāk - šokolādi, jo liekas, ka rīvēju, rīvēju un nekas nerīvējas, plus tā vēl rokās kūst. ar parasto nazi es nemāku mizot, nu, sanāk ļoti biezas mizas un tad no kartupeļa maz kas paliek pāri, bet tas speciālais dārzeņu nazītis gan ir labs, citreiz mizoju kartupeli un uzstādu mērķi nomizot garāko mizu, to neatlaižot. vienmēr mizoju izlietnē un tad zem mizām meklēju, vai nav palicis vēl kāds kartupelis.

* * *

beidzot uztaisīju prezentāciju par Edgaru Alanu Po (bija jātaisa par jebkuru kultūrvaroni/slavenību), bija ļoti laikietilpīgs process, jo es nespēju pretoties kārdinājumam visu sarakstīt tā, kā vajag, lai interesanti vismaz man pašai; kamēr vēl sakārtoju visu pareizā secībā un sameklēju kvalitatīvas bildes. daudz informācijas, diez vai skolotāja to visu lasīs, bet pašai patīk galarezultāts un tas jau laikam ir svarīgākais.

* * *

pietrūkst vēl viens cilvēks, kas izlēma, ka vairs nebūs daļa manas dzīves, un bez brīdinājuma aizgāja, pat nedodot iespēju atvadīties. es jutu, ka tā notiks, bet tomēr sāp.

ripinos mājītēs.

māsīca vakar pierunāja vēl dieniņu palikt, nevarēju atteikt, riskēju ar to, ka neiešu ziemas brīvdienās nedēļu ātrāk (jo skolai tie 90, absolventu salidojums, jābīda krēsli utt. un tas it kā atalgojums par izdarīto), bet nu cerēšu, ka rītdiena un parītdiena vēl skaitīsies. ja nē, tad pofig, tāpat stundas izkritīs.

tiem, kas brauc uz Liepāju, iedeva aizpildīt anketas, un kā pateicību iedeva lapiņspēļu 4. sējumu.
little did she know, ka man somā divi jau ir.
might aswell vienu izpildīt, tikai tad man jārokas cauri zeķu kaudzei, lai atrastu zīmuli. hm-hm.

austiņas pussprāgušas, vēl cīnās, bet pabīdos par 1 cm un atkal tikai viena puse skan.

esmu trīs drēbju kārtās, plus vēl mētelis, apsveru domu varbūtvarbūt atsiet šalli. bet tikai varbūt, jo karsti nav, tāpat laukā pārsalu, whilst māsīca cepās ārā maiciņā.

tudupidu, esmu veiksmīgi atripojusi līdz Rīdziņai.
oma sagaidīja, atbraucām, veikalā nopirku ūdeni un hurmu, pieēdu pilnu punci, omnomnom

šodienas darāmo darbu listi izpildīju, izņemot trešo punktu, jo biju mājās daudz agrāk (sports nebija, koncertu nobastojām, jo negribējām gaidīt divas stundas, it kā jau tas bija jāapmeklē obligāti).
skolotāja pa brīvdienām (praktiski visa nākamā nedēļa ir brīva, jo skolai 90 gadu jubileja) uzdeva izlasīt Poruka "pērļu zvejnieku"; tā kā man bija pāris stundas laika, līdz iziešanai kādas 3/4 izlasīju, turpināju autobusā, pēc tam trīs stundas lasīju Raini, līdz burti jau sāka jukt kopā, divi cēlieni vēl palika, šovakar pabeigšu.

jāpierod pie gļukiem un tā, ka šim datoram garumzīmes jāliek ar pēdiņām, bet nu gan jau kaut kā.

utorrenta tūlbāris (uz šo brīdi noņēmu, pēc tam atlikšu atpakaļ) atgādināja, ka jānovelk jaunā ahs sērija.

pirms prombraukšanas atgādiniet, ka man jāiziet no klabes. un jāizdzēš vēsture. ty.

miedziņš baigi nāk
un es sāku šķaudīt, whoops

man patīk kapos grābt lapas. es nezinu kāpēc, bet patīk. ņemt rokās un likt ķerrā gan nepatīk. vēl man patīk staigāt apkārt, vērot kapakmeņus un lasīt, kas uz tiem rakstīts.

šodien bijām uz līvu kapiem, sakopām lāčplēša ordeņa ieguvēju kapavietas. bijām kāda trešdaļa no klases, kaut bija jābūt visiem. varēja redzēt, ka savākušies cilvēki, kuri tur doto vārdu, nebēg no pienākuma.

man vienīgi nepatika, ka mums 20 minūtes bija jāstāv un jāgaida, kad atvilksies pārzinis. visiem palika garlaicīgi un sākām pa drusciņai grābt lapas turpat uz vietas, beigās jau viss ceļš bija tīrs. atnāca pārzinis, parādīja, kur jākopj, izdarījām, ļoti nosala kājas un deguns, nosmērējām zābakus, pa kapiem skraidīja melns kaķis un suns, dabūjām klāt vienu balli pie bioloģijas kontroldarba, gājām mājās.

lapiņas lapiņas

hah, atnāca e-pasts par jauno video, tieši laikā http://www.youtube.com/watch?v=upGvXCmnkO8