surrender

KHSFKJHSKJFHASJ tikko nokrita putekļu sūcēja rore un es gandrīz izkritu no gultas

why

šī mēneša laikā esmu izdzērusi divas pakas saga tējas, vēl mēnesis nav galā un šodien no jaunās pakas izlietoju trīs maisiņus.
mana tējas lēkme ir ieilgusi. nekad mūžā neesmu dzērusi tik daudz tējas un tā pastāvīgi.

kas notiek

mēness ir weird. paskatos pa logu - mēness. paskatos pēc kādas stundas - mēness jau ir pabīdījies tālāk.
zeme ir weird.
ir dīvaini apzināties, ka mēs šobrīd riņķojam un tā.

un vēl es vienmēr, paskatoties uz mēnesi, novelku to viduslīniju un skatos, vai ir pieaugošs vai dilstošs. tagad pieaug. nezinu kā tikt no tāda ieraduma vaļā.


man ļoti sāp labā mandele, sajūta, ka piepampusi, laikam būs tā mēslainā angīna.
un es pēdējā laikā neierasti bieži lamājos (internetā).

"dziedājuma dokumentalitāte un mākslinieciskums sižetiskajā līnijā"

duck you, literatūra, bīč.

haha, vēstures skolotāja teica, ka es esot slinkojusi. aiznesu savāktos zpd materiālus, ko drukāju visas brīvdienas, šī labi ja desmit sekundēs pārskrēja visam pāri un pateica, ka man vēl vajag par tādiem un tādiem rakstniekiem. slinkojusi. visas brīvdienas. slinkojusi.

šodien no zābakiem izkāpu pirms pusstundas, kad atvilkos no bibliotēkas.

šodien vairs nav spēka, vēl kaudze ar mājasdarbiem un jāsāk likt kopā zpd.

līdz ceturtdienai neko nepaspēšu, neko, neko, nezinu, kāda jēga iet uz priekšaizstāvēšanu, ja pateikšu 'ē, nu man te redz kur bišķiņ teorētiskā ir. jā.' un nedabūšu nevienu punktu. ja neeju, arī neviens punkts. labāk stresināties un neko nedabūt vai nestresināties, neko nedabūt, bet mierīgi sagatavoties kontroldarbam?
mums laikam būs jārāda, kas mums ir, tā ka diez vai ko var samelot.

visi man sūta aptaujas draugos un tas mani stresina vēl vairāk, jo viņi vismaz kaut ko ir izdarījuši un viņi var pateikt, ka sākuši aptauju un tad atliek tikai izanalizēt un blablablabla

stulbais zpd, stulbā mana visa atlikšana uz pēdējo brīdi.

zb, gribu gulēt

ēdu bekona tuc. man labāk patika, kad krekeriem vidus bija sarkans, bet nu šitā arī ir ok.
likās, ka palikuši divi, bet apēdu vienu un tad ieraudzīju, ka vēl joprojām ir divi, jei.

atgriezušies saulrietiņi, vīii. paldies, anticiklon. man vienalga, ka auksts, galvenais, lai oranži violetas debesis.

turpinu zpd. ah

starp desmitiem un pusdivpadsmitiem nosapņoju, ka ar vecākiem, māsīcu un krustmāti esam kaut kādā ceļojumā, ne ceļojumā, izbraukuši uz pilsētu, bet tādu, kurā es nekad neesmu bijusi.

meklējām kādu lielveikalu, beigās izkāpām pie JYSK. no iekšpuses gan nebija ne tuvu tam.
ar krustmāti un māsīcu uzbraucām uz otro stāvu, kaut kādu apģērbu veikalu, tur bija visādu krāsu tila svārciņi, 59 santīmi gabalā. māsīca skatījās kaut kādas sporta maiciņas.

tad dzirdēju kaut ko par čilli picu, atradāmies tur, viņas kaut ko pasūtīja, bet man nebija līdzi naudas, tāpēc es neko; pateica, lai es eju uz pirmo stāvu, tur vecāki, bet es negribēju nekur iet, jutos neveikli. māsīca sadusmojās un gāja ar mani, bet tad mēs stāvējām pie loga, pa kuru domājām kāpt ārā.

pēc tam atradāmies kaut kādā šķūnī ar vecām, zaļām rorēm un kaut kādu piecreiz lielāku telpas vidū. gājām pa dzelzs kāpnītēm uz augšu, tad apkārt. tur oda pēc pelējuma, rūsas un putekļiem, viss bija tumsā, tikai no durvju puses un dēļu sienu šķirbām iespīdēja daži gaismas stari. es joprojām negribēju nekur iet, izskrēju no šķūņa, aizbēgu, skrēju pa ielu.

laikam apmaldījos un prasīju, kur man jāiet, kāda sieviete mani saņēma aiz elkoņa un es sāku histēriski kliegt, ka negribu nevienu un negribu, lai mani aiztiek, neciešot, ja man pieskaras.

tad atkal aizskrēju, ieraudzīju vecāku mašīnu, iekāpu, šie izskatījās neapmierināti, noburkšķēja, ka pa ceļam būšot jāiebrauc kādā veikalā (jo es taču galu galā viņiem nepievienojos), un tā nu es sēdēju ar kurkstošu vēderu, priecājoties, ka tas ir galā.

tad es uzreiz pamodos, kas ir dīvaini, jo parasti maniem sapņiem nav tāda konkrēta nobeiguma, seko nākamais sapnis vai arī pamostos kaut kur pa vidu.
nē, man no rīta negribējās ēst, nezinu, kāpēc tāds sapnis. sapņi ir weird.

garu nagu plusi:
var forši pakasīties;
viegli atķeksēt visādus iepakojumus;
ērtāk atvērt kādu konkrētu grāmatas lapu;
pa galdu var uzsist visādus ritmiņus.

garu nagu mīnusi:
visu laiku sevi nejauši savainoju;
aiz nagiem krājas netīrumi, kurus visus laiku jāiztīra;
grūti kaut ko datorā uzrakstīt;
ar pirkstu galiem nevar neko daudz sajust, tāpēc jūtos neveikli;
ja nolūst kaut kur skolā, tad visu dienu jāstaigā ar tādiem kā asumiem, kas saskaroties ar matiem vai ieķeroties audumā liek uzmesties zosādai.

tā nu es ar jaunajām knaiblītēm no tiem tiku vaļā.

18. Jan. 2013 22:38
No: Mārcis

      Masa  tu  esi mila     es  tevi  milu

18. Jan. 2013 23:00
No: Mārcis

   Masa tuesi  skaista     tuesi mila  tuesi       loti loti  skaista    marcis     tevi  milu  tevi




cuteness overload, kur man tagad likt visas tās jūtas gfhdfkjhgjjhk
cik ilgi viņam tas bija jāraksta, lai saliktu visas atstarpes, aww
šie aizbrauca uz otrajām mājām, un tad, kad es esmu prom, viņš ir tāds lācītis ghhhhh uķķ

- paldies, lielisks darbs. vai tu varētu šo darbu nodemonstrēt 1dien saviem klases biedriem?
- jā, protams, nekādu problēmu :)

*saraujas čokuriņā un aizripo pa grīdu*

pamostos, paskatos telefonā, sms: 'nāc uz 44. kab. mums diagnosticējošais'.

fakin četras minūtes jau iet stunda
skatos uz pulksteni un nezinu ko darīt
fakin modinātāju vakar uzliku, bet viņš izslēdzās? neatceros, ka būtu nospiedusi un mamma teica, ka viņa būtu dzirdējusi.
ātri apģērbos, nezināju - skriet stundas vidū (skola 5 min. no mājām) vai iet otrajā stundā, vai vispār izlaist dienu.
apsēdos koridorā uz grīdas, nezināju, ko iesākt, panikoju un gandrīz apraudājos, lol
uzrakstīju sms mammai un prasīju, ko darīt.

gāju uz otro stundu.

pa ceļam iedomājos, kā būtu, ja garderobē satiktu vēl kādu, es paprasītu vai arī nogulēja un tad mēs kopā pasmietos un kļūtu par labākajiem draugiem 5ever (un es viņu izmantotu, lai klasē ieiet man pa priekšu un tad es būtu īvil). bet tad es atgriezos realitātē un neviens neizrādījās tāds neveiksminieks kā es.

aizgāju pie klases, gaidīju zvanu, tad iedomājos, ka parasti taču raksta arī visu starpbrīdi, un jā, tā arī bija, pēc zvana neviens nenāca ārā.
tad es sapratu, ka ja ieietu, visi uz mani blenztu, tik pat labi būtu gājusi pirmās stundas vidū; sastingu bailēs un nevarēju pakustēties, nemaz nerunājot par ieiešanu klasē.

aizgāju prom uz angļu valodas skolotājas kabinetu un ~~lolzz~~ tur bija otra puse manas klases un labi vien ir, ka es nezināju, ka viņi tur ir. paspēju pamanīt, ka viens uz mani paskatās, bet tad es pilnīgi izslēdzu visus no sava redzesloka.
skolotāja pasmējās, salieca uzacis žēlos lokos un paskatījās uz mani ar tādu 'ak tu cilvēkbērns' skatu, iedeva man lapas un ķēros pie rakstīšanas. atļāva man rakstīt arī trešajā stundā, neaizgāju uz ķīmiju, bet nu vismaz izdarīju.

pēc tam sapratu, ka patiesībā nekas nebija tik briesmīgs, kā man likās sākumā, jo, pirmkārt, nevienam es neinteresēju un gluži dabiski neviens arī nepamanītu, ka es tur esmu vai neesmu, otrkārt, visiem prāts aizņemts ar darbu, treškārt - ja arī pamanītu, tad nodomātu, ka es esmu otrā klasē.

i'm such a crybaby

un tagad es smejos

bet šaubos vai nākotnē šis man kaut ko dos, tāpat labāk ar kājām aizietu līdz everestam, nevis ietu telpā darba vidū, kad ir kapa klusums.

uz eksāmenu uzlikšu desmit modinātājus uz katru telefonu un atstāšu zīmītes visiem kaimiņiem, lai kopistiski mani pamodina.

līdz piecām minūtēm pāri vieniem piebeidzu eseju, tad līdz pussešiem sēdēju bibliotēkas lasītavā, drukāju informāciju par jaunlatviešiem priekš zpd.
un tagad man sāp mugura.
un tas viss jāpārdrukā uz datora.
varbūt nākamreiz jāņem līdzi dators, bet man bail. it kā jau nav rīga, lol. un lasītavā ir nāves klusums, taustiņu klaboņa tomēr būtu dzirdama. bet tā būtu vieglāk. idk. kopēt to visu dārgi sanāk.
bet nu abonentā atradu trīs no tām grāmatām, ko man parādīja lasītavā un paņēmu uz mājām. jānodod valentīndienā, tieši tad, kad ir zpd aizstāvēšana. nopietnā, lielā aizstāvēšana. pēc mazāk kā mēneša. mazāk. kā. mēneša. *ieelpa. izelpa*

satiku klasesbiedreni, zināju, ka šodien nenotiek fizika, bet no viņas uzzināju, ka šos palaida no vācu valodas. jo mazāk stundu, jo mazāk esmu iekavējusi. gut.

nopirku kladi ar austa auduma uzdruku un man tā patīk tik pat ļoti, cik latvju rakstu klade.
un vēl es nopirku "marsiešu hronikas", jo man žēl tērēt naudu dārgām grāmatām.
uun maximas veģetāro picu, kas bija par 10 santīmiem lētāka kā tunča pica. man izskatījās, ka tur pa virsu ir divas olīvas, bet izrādījās, ka viņas ir pa visu picu. bet nelikās, ka pēc kaut kā garšotu. vairāk kaitināja paprikas gabaliņi, bet kopumā viss garšoja ok.

kad aizeju uz kurzemi, nekad tajā bižutērijas veikaliņā nav industriālo pīrsingu, un es nezinu, kur lai liepājā kaut ko tādu atrod (ja neskaita tieši pie tā meistara, pie kā dūru, bet lol nope, tāpēc vien es tur neiešu). vai rīgā. kaut ko ar normālu kvalitāti. apnicis staigāt ar to deformējušos plastmasu, pat mamma man visu laiku dīc, lai es beidzot ielieku kaut ko normālu.

hah, runājot par mammu - man bija 7 neatbildēti zvani, jo bija uzlikts klusums un noņemta arī vibrācija. es tak no rīta pateicu, ka uzreiz iešu uz bibliotēku, c'mon.

lasītavā pēc avīzēm nāk arī bezpajumtnieki. nezinu, tieši lasīšanas vai sasildīšanās dēļ, vai abējādi. bet man patiktu doma, ka par spīti tam, ka viņi ir bezpajumtnieki un alkoholiķi, viņiem vēl interesē arī citas lietas.

aaah sīkais jau kādu mēnesi katru dienu skatās minecraft video, bet nu laikam jau tas ir labāk, nekā tad, ja viņš ar automātu vai nazīti izšķaida zombijus iekš cs. es tikai nesaprotu, kāpēc viņš skatās video, nevis spēlē.
mums pat skolā uz datora ekrāna ir minecraft ikona, kaut, lai kaut ko ielādētu, vajag paroli, ko nezin pat informātikas skolotāja; tā ir uzticēta tikai vienam čalim, kas iet pie visām skolotājām un tad pats vada to paroli, ja viņām kaut ko vajag.

vēl es atcerējos, ka vienreiz sanāca atvērt durvis čalim no bites, kas piedāvāja pāriet pie viņiem. es pateicu, ka man tas nav izdevīgi, un pārāk daudziem ir tāds pats operators kā man. viņš prasīja kāds; tajā pašā mirklī, kad no manas mutes izskanēja 'zelta zivtiņa', gribēju izgaist un nekad vairs neatgriezties.

vakarnakt atcerējos, ka bija tādi laiki, kad emo pat tveicīgās vasaras dienās nēsāja šalles

man beidzās tēja, atstāju uz ledusskapja zīmīti.
pēc pāris stundām gāju taisīt tēju no kaut kādām atliekām, vēlreiz paskatījos uz zīmīti un gandrīz nomiru.



sencis ir talantīgāks par mani, kā redzat

šī gada apņemšanās/vēlmes

• neēst sarkano gaļu (t.i. desas un cīsiņus, pie reizes man būs aizbildinājums kāpēc neēst karbonādes un šašliku)
• neēst baltmaizi (bulciņas neskaitās, tās tāpat reti ēdu)
• mazāk saldumu (haha right)
• dienā izdzert vismaz divas krūzes tējas
• laicīgi uztaisīt zpd
• teicami nokārtot eksāmenus un pabeigt vidusskolu
• tikt uz kādu festivālu un aiziet uz vismaz vienu gigu. būtu jauki, ja redzētu kādu no mīļākajām grupām
• vasarā aiziet uz mīļo moliņu, apsēsties uz maliņas un palasīt grāmatu svaigā gaisā (un neiekrist jūrā)
• sasmīdināt un apskaut cilvēkus, lol
• dabūt budžeta vietu tādā studiju programmā, kas man iepatiktos un ko es varu pavilkt
• dabūt stipendiju, lai nesēdētu vecākiem uz kakla un varētu samaksāt vismaz par transportu
• nesajukt prātā
• jaunajā gadā doties uz centru skatīties uguņošanu, vienalga kurā pilsētā

un rekords pēdējo mēnešu laikā, jo ir tieši 23:00 un es eju gulēt

riebjas tā sajūta, kad domāju par dzīvi
un ir viss tas pats
un tad es sāku domāt par nākotni jeb neko
un tad man paliek grūtāk elpot
un gribas kaut ko mest
un triekties sienā
un tad es kind of sāku stresot
un nezinu ko iesākt
un nezinu kā pārstāt domāt
un
kasarmaninotiek

labi, māte teica, lai līdz diviem būtu aizgājusi gulēt un šoreiz laikam tā vajadzētu darīt, šodien nogulēju līdz trijiem (brīnums, ka neviens mani nemodināja un neko neteica). un tā es noguļu dzīvi.
lai gan ko tur daudz, es tāpat neko nedaru
haha
un mana dzīve ir nožēlojama
haha
un es neko nedaru, lai tā tāda nebūtu
haha
haha

viss, es eju eju
fck
eju

tikko atrāvos no grāmatas, ko lasīju visu dienu (bet vēl nepabeidzu, palikušas 150 lpp.)
lasot bija labi, bet tagad es atkal jūtos nožēlojami.
labprātāk dzīvotu grāmatās un nekad nenāktu atpakaļ

saule ir kā mana mīlestība, bez kuras nespēju dzīvot, un ziema mūs izšķir, katru gadu atstājot mani vientulībā, ar salauztu sirdi.
tad atnāk pavasaris un mēs atkal satiekamies, un es iemīlos no jauna. jo garāka ziema, jo stiprāk iemīlu sauli.

saulrieti ir kā nomierinoši, silti, elpu aizraujoši cieši, tomēr mīlestības pilni saules apskāvieni

un man šobrīd ļoti, ļoti pietrūkst saulrietu