surrender

ko es izdarīju pa brīvdienām:

• līdz pus diviem vārtījos pa gultu
• noskatījos trīs filmas ('spun', 'the perks of being a wallflower', 'one day')
• palasīju grāmatu (edgar allan poe - 'the gold bug')
• saliku lielu daļu puzles
• bezjēdzīgi pavadīju laiku internetā
• brīvprātīgi pieteicos ar vecākiem braukt uz veikalu (es. brīvdienās. ārpus mājas. ārpus dzīvokļa. ārpus istabas. ārpus gultas. ārpus pidžamas.)
• divreiz iegāju dušā: vienreiz trijos naktī, otrreiz pa dienu, lai izmēģinātu smidzināmo johnson's baby eļļu ar alveju (◡‿◡✿) (fakin cērt, nelietot tūlīt pēc kāju nogludināšanas)
• salauzu kurpju plauktu
• aizbraucu uz slimnīcu (nē, ne plaukta dēļ), kurā vairs neorientējos, jo izskatās pilnīgi citādi, iepazinos ar bahilu automātu (pieliec klāt 10 santīmus un sanāk karstā šokolāde)
• satiku savu mini uķipuķi iiiikkk māsiciņu (ne tik mini - 57 cm, 4,3 kg) ar tiny rociņām un kājiņām mana īķšķa garumā un tik klusiņa un piemīlīga, pat sīkais nespēja beigt paijāt, uķķķķ, tik burrrvīgs bērns ╰(◕ ε ◕)ﾉ *čmok*
• salauzu uz pusēm savu saldējumu
• palīdzēju mammai uztaisīt torti
• uzzināju, ka putukrējumam pielejot sīrupu, tas nekļūst šķidrāks, bet saiet stingrā masā; nebeidzu prāšņāt, kā tas iespējams (vot šitādas lietas vajag mācīt ķīmijā)
• nokniebu nagus
• nomainīju dušas un matu dvieli, noliku arī maziņu sejai
• izmeklējos pa visu māju un tā arī neatradu telefona vāciņus (sūdīgi man, baterija krīt nost un telefons slēdzas ārā, jo tagadējam nolūzuši tie, erm, klipsīši?)
• izrevidēju plauktu un izmetu kaudzi papīru; augstskolu uzlīmes, aprocītes un milzīgās grāmatzīmes/lineālus savāca sīkais
• actually sagatavoju drēbes rītdienai (kas nav darīts kopš septembra, vienmēr no rīta kaut ko paķeru un whatevz) un pārējās neiemetu pie gultas stāvošajā kastē, skapja apakšā vai uz printera, bet gan smuki iekarināju skapī

kas man bija jāizdara:

• zpd

ko es neizdarīju:

• zpd

kill me (ಠ╭╮ಠ)

vispār pēdējā laikā galīgi nespēju koncentrēties mācībām. pirmkārt jau esmu kļuvusi par prokrastinācijas eksperti, visu dienu neko nedaru, tad naktī, ja tomēr pieķeros klāt, 15 minūtes pavirši pamācos, jo nespēju noturēt uzmanību un tad atmetu ar roku (īpaši matemātikai).

un mans miega režīms ir galīgā pakaļā - eju gulēt divos trijos, ceļos septiņos, eju uz skolu, tad pārnāku mājās un kādas 4 stundas noguļu, pamostos un tad, kad vajag, ilgi nenāk miegs.

un visu laiku iekšā sēž tas saspringums par to, ka tūlīt, tūlīt būs aizstāvēšana un es neko nedaru, un tad gribas raudāt

ātrāk vasaru, lūdzu.

bet dienas pozitīvais notikums - pēc divpadsmitiem naktī piedzima mana 3. māsīca :)

hahahaha tas, ko biju iesākusi rakstīt zpd 2. daļai, ir nozudis. visu datoru izrakņāju, arī atkritnē nav. it kā tikai viena lapiņa, bet tas bija kā ievads un es tik ilgi mocījos, vācot teikumu pa teikumam un jdgfjshdfghsdjf pilnīgi pazuda vēlme kaut ko darīt, tā jau riebjas un tagad no jauna jādrukā, zb

man laikam nevajadzētu gulēt diendusu.

pārnācu bišķiņ pāri desmitiem, palasīju grāmatu un ap vienpadsmitiem ielīdu gulēt. pamodos tikai tagad, tātad gulēju piecas stundas, kas ir gandrīz tik pat, cik guļu naktī.
mani modināja/pati pamodos kādas trīs reizes, bet tā kā acis lipa ciet, gulēju tālāk. esmu hroniska miegamice.

fizika ir tieši tik sarežģīta, ka es neko nevaru izpildīt pat tad, ja var izmantot internetu.

zb kāpēc man kaut kas tāds jāmācās?
ok, es saprotu, jāzin paši pamati, lai saprastu, ka saule nelidinās ap zemi un tā, no sākuma man fizika pat patika un atzīmes pati pelnīju labas, bet tagad - kāpēc man nafig vajag zināt, kā jāpapildina zīmējums ar pirmās kārtas difrakcijas attēlu slāpekļa līnijai vai tas, cik lielam jābūt kārtiņas minimālam biezumam, lai maksimāli samazinātu atstarošanu gaismai ar viļņa garumu tādu un tādu, vai arī tas, kādi fizikālie procesi tiek lietoti informācijas saglabāšanai un nolasīšanai cietajā diskā un kompaktdiskā, kādas atšķirības utt.

ja es internetā nevaru atrast, kā mums var tādu dot klasē, mļe.

es tādām lietām esmu par stulbu.

mēsls.

fizikas klades būs pirmās, ko izlidināšu, beidzot skolu.

šī mācību gada laikā esmu to atklausījusies tik bieži, ka man brīžiem gribas iemaukt pa seju visiem, kas izmanto vārdu 'inovatīvs' :))))) pietiek.

es vairs eseju šonakt neuzrakstīšu, jo, nu, KĀ GAN VAR DOMĀT PAR ULMANI, JA UZZINU, KA VIENA NO MANĀM VISMĪĻĀKAJĀM GRUPĀM VASARAS SĀKUMĀ BŪS LATVIJĀ

es pēdējās dienās viņus klausos un klausos un tad šodien uzzinu

labākais notikums pēdējā pusotra gada laikā, sapņi un uz lapiņas rakstītais dažreiz piepildās, idk

es trīcu un nezinu, kur likt visas tās sajūtas

kā es pagulēšu

es pat nezinu kā es uzzināju -
vienkārši iegāju biļešu servisā, skatījos visādus teātrus un ko tik nē,

tad iegāju biļešu paradīzē, arī skatījos teātrus, tad skatījos, kādi pasākumi būs no augusta līdz decembrim, kad jau būšu rīgā, nekas daudz tur nebija;

tad uzliku kalendārā no pirmā jūnija, kad visi eksāmeni būs beigušies, līdz 31. decembrim;

skatos, pirmais ieraksts - 'DEAD BY APRIL (SWE)'

skrullēju tālāk

smadzene atjēdzas

uzbraucu atpakaļ

'DEAD BY APRIL (SWE)'

un tad es no priekiem sāku jukt prātā un vēl nevaru atjēgties


CAN YOU FEEL ME

mana loģika - pusdienās ēst minimāli, lai visa vakara garumā varētu knakstīties ap maizītēm, cepumiņiem un ābolīšiem.
vai arī tad, ja ir krājumi, apēst visu vienā dienā, lai nav jāēd nākamajā.

jā.

stundu parakstīju darbu un tad vairs nespēju koncentrēties. meeeh.

šodien divas stundas, pēc tam kaut kas universitātē.

man ir vājība uz skaistām ilustrācijām, tāpēc man ir ilustrētā grāmata par frankeinšteinu un enciklopēdija par dinozauriem. flickrā varu nosēdēt stundām ilgi un sapņot par dinozauru un citādu ilustrētu grāmatu iegūšanu savā īpašumā. neesmu pārliecināta vai man patiešām ir 18.
dažreiz žēl, ka mums bioloģijā nav jātaisa prezentācijas, bildīšu meklēšana ir mana mīļākā daļa. un nekvalitatīvas, pikseļainas, googlē atrastās bildes liek man iekšēji raudāt. tā nu es pie vienas prezentācijas strādāju trīs dienas *sigh*

vēl ne tik sen būtu jūs teikuši, ka es kļūšu par tējaholiķi, es sarauktu uzacis, nobolītu acis un pasmietos.

tagad uz virtuvi eju tik bieži, ka no skapja izvilku lielo tējas trauku.

dažreiz skābeņu zupā gadās atrast vairāk asaku kā zivs filejā

ir ļoti daudz kas jādara, bet, kad atnācu no skolas, izdomāju, ka šodienu ņemu brīvu. noskatījos filmu, tagad klausos prāta vētru un stellēju puzli. vajag bišķiņ mieru.

what the hell. man ir sajūta, it kā galvas āda raustītos, lol. ik pa laikam tā kā vibrē, nezinu, kā izskaidrot. apmēram tāda sajūta, kā tad, ja notirpst kāja un tad tā cenšas atdzīvoties, liekas, ka asinis skraidā virpulīšos.
un galva griežas, naiss
ak jūs nerviņi

es pilnīgi un galīgi izgāzos priekšaizstāvēšanā un nevienam nebija tik briesmīgi, šoreiz es nepārspīlēju.

visu dienu tāds 'whatever, man punkti tāpat nebūs' un čils.
tad, kad citi sāka prezentēt, man uznāca trīceklis, bet diezgan ātri nomierinājos.

uz savas lapiņas skribelēju darba mērķus un uzdevumus.

kad pienāca mana kārta, satraukums bija minimāls, bet, apsēžoties pie datora, tas atgriezās ar uzviju.
sēdēju, mēģināju atrast usb caurumu. atvēru dokumentiņu, nosaucu savu vārdu, tēmu, darba vadītāju.
nolasīju darba mērķus un uzdevumus.
tad man vairs nebija, no kā lasīt, tikai word dokuments ar saturu un no grāmatām nodrukātajiem materiāliem, ko vakar tomēr pamanījos sabīdīt pa nodaļām.

tātad dokuments un es. un klusums, un mana stostīšanās un 'aizspraud matus aiz auss' reflekss.
man darbs bija acu priekšā, bet neko nevarēju pastāstīt, jo smadzenes atteicās uztvert to, kas tur ir rakstīts, blenzu ekrānā, it kā viss būtu japāņu valodā.
mēģināju skaidrot teikumu pa daļām, ar pauzēm, tas bija ļoti šausmīgi. jo ilgāks laiks pagāja, jo mazāk varēju pateikt un lielāka auga mana panika un bezpalīdzības sajūta.

man uzdeva elementārus jautājumus 'ko tu īsti gribi pētīt', es sāku teikumu un nevarēju pabeigt, jo prāts bija pilnīgi tukšs, it kā smadzenes speciāli bloķētu domas. tā nu tur sēdēju, tizli ķiķinot, ar svilstošiem vaigiem un auļojošu sirdi, mļe.

es nezinu, kas man kaiš, sasodīts, ne jau man no tiem cilvēkiem bail, normāli klasesbiedri, ar citiem brīvstundās dažreiz pat kaut ko var apspriest, saprotu, ka viņi arī uztraucas un nenosoda mani; skolotāja normāla, direktoram it kā arī nebija trešās kājas vai kas tāds.
es saprotu, ka viss un visi ir normāli, mans prāts saprot, bet mans ķermenis nē, kļūstu bez maz vai paralizēta. man laikam nepatīk būt visu uzmanības centrā.

aplausi klasesbiedriem, kas tomēr aplaudēja man, kad gāju prom, lol.

kad gāju uz savu vietu, viss atkal bija ok, kaut kā bija vienalga, nejutos nožēlojami vai nokaunējusies vai kā.

es nevaru dabūt kaut kādu psihiatru lēmumu par atbrīvošanu no zpd un publiskās uzstāšanās? nu ko es reāli varu izdarīt, ja manas smadzenes atsakās darboties? es mēģinu runāt, bet nevaru. ne-va-ru. fiziski nespēju funkcionēt psihisku jeb drīzāk emocionālu apstākļu kā spriedzes dēļ.
ir taču cilvēki, kas tiek atbrīvoti no sporta un mājturības veselības apsvērumu dēļ.

varbūt man uz aizstāvēšanu salauzt kādu ribu vai saslimt ar plaušu karsoni smagā formā?

dažreiz es gribu nogriezt īsus matus, lai nebūtu daudz jāpiņķerējas, lai galva būtu vieglāka, nekas nelīstu acīs un no rītiem varētu iet dušā.
bet tad es atceros, ka man ir salmu kaudze, ne mati, un ja es nogrieztu, tad izskatītos vēl briesmīgāk. plus vēl man tie lēni aug, un man patīk gari mati, jo daļēji palīdz špikot, noslēpjot skatienu, var koncertos purināt un vasarā ļauties vējam, bet ziemā tie silda ausis.

haha un sīkais protams izdomā, ka viņam nav ko darīt un kaitina mani

neko es nejēdzu kā raksta zpd, parīt priekšaizstāvēšana un man nav ne teorētiskā, ne praktiskā daļa

besī, ka panikā esmu kā sasalusi, nespēju tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ, nevaru neko uzrakstīt, padomāt, ir tikai prātā tas, ka nekā nav un laika arī nav. un nomierināties arī nevaru, būtu man vismaz pofigisms.
stāv materiālu čupiņa, mēģināju saturu uztaisīt, bet es nezinu, vai pat tas man kaut cik jēdzīgs. drīzāk nē, nekā jā.

rīt pēdējo dienu skolotāja skolā, droši vien prasīs, ko esmu izdarījusi un es neko neesmu izdarījusi, tikai ievācu vēl materiālus, bet kāda no tā jēga, ja uz priekšu nekas nevirzās? sekos pārmetumi un tie būs pamatoti.

un kāpēc nafig vajag vidusskolā zpd, ja neviens normāli nepaskaidro, kas jādara, atsūta zpd veidošanas grāmatu un viss. būtu paraugu iedevuši. tad jau augstskolā būs vienalga vai tāds bijis vai nebijis, tāpat pašai būs jāsaprot, kā taisīt.
un kāpēc dod divarpus gadus laika, ja saprot, ka visi visu taisīs pēdējā brīdī. būtu noteikuši, ka jābūt gatavam 11. klasē, tagad mierīgi varētu gatavoties eksāmeniem, par kuriem man tāds chill.
bet es nevaru nevienu vainot, vajadzēja darīt laicīgi.

gribas visu triekt prom, gribu, lai visi ir prom un es varu paraudāt, knapi turu - liekas, ka tūlīt, tad paelpoju, nomierinos un tad atkal tas satraukums uzkāpj uz augšu un viss uz riņķi. ja man šodien ar kādu vēl būs jāstrīdās, tad tiešām izplūdīšu asarās.

kāpēc es esmu tik stulba, zb

ejiet uz vienu vietu ar savām anketām, neiešu vairs draugos

un es aizmirsu pa ceļam ieiet virtuvē, lai iepūstu kaklā bioparox, tagad varēšu mocīties, jo negribu čīkstināt grīdu un uzmodināt senci