surrender

uzdevumi nu galā. trešais lasīšanas uzdevums saks, jo līdz galam tā arī neiebraucu. par kaut kādām tizlām piezīmju lapiņām, kas aizlidoja pa gaisu un bija ļoti svarīgas. skolotāja stāvēja pie galda un es vēl rakstīju atbildes.

klausīšanās vienmēr saks, par spīti tam, ka šoreiz ieraksti bija kvalitatīvi un skaidri saprotami, bet likās, ka der gan viena, gan otra atbilde. īpaši tajā otrajā uzdevumā par dabas likumiem. trešajā ierakstīju vairāk, nekā biju gaidījusi (t.i. neko), kaut ko piedomāju, jo labāk minēt, nekā atstāt tukšu.

vēstules un esejas tēmas bija ļoti labas, bet es pieļāvu lielu kļūdu, tajā klucītī uzrakstot gandrīz visu un tad uz raudāšanas robežas mēģināju paspēt pārrakstīt un vēl izdomāt nobeigumu. bad idea. jo ātrāk mēģināju rakstīt, jo trīcelīgāk un lēnāk sanāca, gluži kā sapņos, kad mēģini paskriet, bet nevari. gribēju tā, lai ir smukāk, bet sanāca vēl briesmīgāk. ceru, ka tur ir vismaz 200 vārdi, bet šaubos, jo man otrajā pusē bija aizpildīta tikai puse.

kopumā bija normāls eksāmens, vaina bija manī (jo es esmu bremze un manas smadzenes atteicās uztvert tekstu).

bet ko nu vairs, tagad jāgaida sasodītie rezultāti (tas jau tā, ka viņiem ir divi mēneši, pa kuriem mēs droši vien angļu valodu vairs nopietni neņemsim, ja vispār ņemsim) VESELAS 5 DIENAS ĀTRĀK, IEDOMĀJIETIES!!!!!!!!!!! un tas viss tikai uz divu mācību mēnešu rēķina!!! whoa, lielisks piedāvājums!

pēc stundas runāšana. monologs arī saks, jo es pasaku "the main idea of the extract is blablabla" un tad seko gara, gara pauze.

un kāpēc cilvēki, kam jārunā rīt, prasa tēmas? tāpat taču katrā dienā ir citādākas?

vakara dušas nav foršas, jo ūdens ir mēreni silts, pat vēss, un man metas zosāda. burvīgi ir kārtīgi izkarsēties, palīst zem vēsa ūdens un tad atkal sasildīties. pēc tādas ķep ļep dušas nav sajūtas, ka es esmu tīra.

no rītiem ir ok, bet pēc saulrieta man kļūst vientulīgi un skumji. ļoti ļoti.

un pārāk bieži gribas neatgriezeniski izgaist.








:(

es jūtos atpalikusi, jo nezinu, kas ar to zirga gaļu? pret to protestē kā desu un kotlešu sastāvdaļu tīri tāpēc, ka tas ir zirgs vai tāpēc, ka viņi kaut kā ne tā tiek baroti un tādējādi kaitē veselībai vai kā? kāpēc tieši tagad ir skandāls, gan jau tas notiek gadiem? es tā padzirdēju, ka to 'liek liellopu gaļas vietā', bet vai tad zirgs nav liellops? tās salami desas ar zirga gaļu sastāvā nekādi neatšķīrās no parastajām.

man ir mācību (jei, četrinieki un sešinieki, nāciet, nāciet) un nākotnes plānu krīze un es nezinu ko iesākt, kur likties. vairāk nestrādā smadzenes un nav spēka. un es nekādus eksāmenus labi nenolikšu (īpaši matemātikā, es esmu pilnīgs zābaks, haha) un pēc tam netikšu nevienā budžetā.
visas eksaktās saks un tā pat arī literatūra, besī katru stundu atbildēt uz jautājumiem par to kāpēc tas to un šito un analizēt, analizēt, analizēt.
vienīgie priekšmeti, kas man nekrīt uz nerviem ir kulturoloģija (jo tā nekad nenotiek, šogad varbūt bijusi 2x) un sports (jo volejbols beidzās), un vienīgais, kas vēl šķiet patīkams, ir angļu valoda.

ceturtdiena bija šī gada labākā diena, ar draudzeni bijām uz izstādi, pēc tam autobusā, kad apspriedām to, cik patiesībā bērnišķīgas esam, sēžot kafejnīcā un stalkojot cilvēkus, gribot dabūt tās kastītes, no kurām var taisīt mājiņas. sākām bārstīt jokus pašas par sevi, pēcāk ar neapturamu smieklu lēkmi sasmīdinot autobusā sēdošos. nu tā konkrēti, viņi sāka smieties līdz ar mums. un mēs smējāmies un sapratām, ka esam pārāk skaļas astoņos vakarā ripinoties mājās, bet nevarējām apstāties un tad es biju ronis un tā.

bet jaukais ilgi neturpinās, jau nākamajā dienā es atkal jutos pēc mēsla bez iemesla un tās sajūtas laikam nekad neaizvāksies.

varētu saritināties segā un nekad vairs neizlīst no istabas. vai labāk aimigt un nekad vairs nepamosties.

patiesībā es vairs nezinu, vai gribu iet uz filologiem, jo man ir bail, ka es pēc tam neatradīšu darbu vai arī nebūs nekādas nākotnes perspektīvas un es visu mūžu sēdēšu pie galda kaut ko rediģējot par kādiem 200 ls mēnesī.

es gribu izdarīt kaut ko neprātīgu un iesviest sevi medijos, publikas priekšā, iemācīties izlīst no savas komforta zonas un pārvarēt to tieksmi uz sociofobiju un izvairīšanos no jebkādiem kontaktiem. mainīt sevi, mainīt attieksmi, piešķirt savai dzīvei kādu jēgu (jo tas tomēr ir kaut kas radošs, tur ir arī fotogrāfija jhjhgjh). varētu pat apsvērt domu paņemt studiju kredītu un iet uz maksas vietu (ja es tiktu).

bet nu most likely palikšu pie pirmā varianta un turpināšu nīkt visu atlikušo dzīvi, vientulībā nomirstot dzīvoklī ar 20 kaķiem, hahaha.

man šobrīd ir interneta apnikums un es labāk lasu tās četras 'leģendas', kuras esmu iekrājusi, jo man nebija laika lasīt līdz šim. man nav novembra numurs :c

un man labāk patika mazais formāts, tagad it kā 'lielāks un varēs ievietot vairāk informācijas', bet patiesībā lasāmais ir tādā pašā daudzumā, tikai bildes lielākas, plus vēl žurnāls ir plānāks. bet nu neko, visi žurnāli agrāk vai vēlāk kļūst tādi paši kā pārējie, tāpat bija ar 'spicā', ko lasīju bērnībā - no mazā pārgāja uz dīvaini iegarenu, kas man ļoti nepatika un tad jau uz aptuveni tādu kā A4.

ā, un mana tējaholiķa fāze tuvojas noslēgumam. tagad ir kādas 2 krūzes dienā, bet diez gan bieži neizdzeru vispār nevienu. bet nu šoreiz tiešām bija apbrīnojami ilgi, parasti kāda nedēļiņa un tad man pietika.

es sākumskoliņā vienubrīd biju topā, jo man no īrijas atveda šitādu :D



nezinu vai vēl darbojas, baterijas nav.

pirms tam man vēl bija kasetnieks, kura dēļ es vienvasar gandrīz iekritu kanalizācijas lūkā (sausā), jo man bija jāpārbauda vai veļa ir izžuvusi un es klausījos mūziku, ne par ko nedomāju, uzkāpu uz lūkas vāka, tas pagriezās par 90° un es līdz pusei tur karājos. pleijeris gan iekrita, bet pēc tam dabūjām ārā. bija sasities, bet sencis kaut kā salaboja (lulz klumzy fo lyff). es nezinu, ko īsti es klausījos. droši vien los amigos un lauri reiniku :D (izliksimies, ka tas nekad nav noticis)

atkal lasu grāmatas, žurnālus, skatos filmas un lasu par visādām personībām. laba pārmaiņa.


un tā kā esmu mājās viena, varu mūziku klausīties bez austiņām, yay
un saulrietiņš

mazie dzīves prieciņi

pa šīm zpd aizstāvēšanas dienām nonācu pie secinājuma, ka lielāks trīceklis ir tad, ja ir jāiet pārslēgt slīdus draudzenei, nevis tad, ja pašai jāprezentē savs darbs. abpusēji.


vēl man radās ideja pētījumam - cik bieži, ņemot dzērienu līdzi, es to izliešu tieši blakus portatīvajam vai trāpīšu uz neatklātām detaļām, un kad pienāks tā liktenīgā reize

un kāda varbūtība ir saslimt, ja visa diena pavadīta klepojoša gripas slimnieka klātbūtnē

es nezinu vai ir vērts no rītiem pierakstīt kaut kādas īsas frāzītes par nosapņoto, jo vēlāk to visu pārlasot it makes no sense.

es, visās sporta stundās:

nooooo
fak
nēe-ēe
no
gaah
ai
ups
āaau
šit
āaah
nē
pfff
*facepalm*
*sašķiebj seju sāpīgā grimasē*
*nervozi smiekliņi*

manas sajūtas par aizstāvēšanu visu laiku svārstās: vienu brīdi es gribu krist panikā, jo bail, ka iziešu priekšā un pazaudēšu valodu, tad man ir tāds atslābums 'ja es izgāzīšos, zemāk par 7 jau nebūs, man taču vienalga par atzīmi, gribu tikai, lai viss ir galā', tad atkal uznāk domas, ka aizmirsīšu visu un varēšu tikai nolasīt un man uzdos tādus jautājumus, ka es tikai stāvēšu un ķiķināšu, un izgāzīšos visas vidusskolas priekšā, bet tad atkal 'lol, es esmu 18., visi būs izbesījušies un mana tēma ir tik garlaicīga, ka nevienam tas neinteresēs'

bet kopš vakardienas visu laiku vēderā tā pretīgā satraukuma sajūta, viss kāpj uz augšu, liekas, ka kuru katru mirkli korķēšu un pie reizes izraudāšos

rīt. un tad viss. tad viss būs galā. tas ātri paies. vakarā jau varēšu šņukstēt pie pēdējās 'my mad fat diary' sērijas un tad jau nemanot būs pienācis pavasaris.

jautājums - kā ir iespējams krūšturi uzvilkt, izgrieztu uz otru pusi? es nezinu, bet man tieši tas tikko izdevās. pat aiztaisīju, lol.

neesmu pārliecināta vai šobrīd histēriski smejos brāļa spaidermena zīmējuma dēļ vai tāpēc, ka pēc 2 dienām būs zpd aizstāvēšana, par ko man asinis deg un līdz sliktai dūšai stresoju jau tagad



kāpēc nebija pasaules gals, es negribu to elli

kjfhsdjhfjsdhf atcerieties, ka es baigi baigi sen rakstīju, ka man patīk dziesma 'you' no dave days? like, mīļākā dziesma kopš laika, kad cilvēki vēl izmantoja myspace.
nu jā, protams, ka neatceraties. un tas pat nav svarīgi, patiesībā no šī ieraksta nav nekādas jēgas, es pat nezinu, bet man tāds mirklīgs prieciņš, ka tā izdota jaunā versijā http://www.youtube.com/watch?v=gEz98AeCHJo
dažreiz vajag popsīgas mīlas balādes, lol
bet ja godīgi, man iepriekšējā versija (http://www.youtube.com/watch?v=JEPYvmutCnE) patika labāk.

es šobrīd cīnos ar hipstera instinktu bļaut 'BET MAN PATIKA PIRMS TAS VĒL BIJA MEINSTRĪMI!!!!'
oh no, i didn't

vakar nostresojos, dabūju upeņu balzamu, padzēru nervu tējiņu, pasēdēju pie vecākiem, paskatījāmies raidījumu par dzīvniekiem, pateicu, ka gribu būt varde, no priekiem sāku lēkāt, kad parādīja sliņķus, mamma uzrakstīja man zīmi, šodien negāju uz skolu, no deviņiem rītā rakstu zpd un trešdaļa laikam būs.

izrādās, ka aizstāvēšana pārcelta nedēļu uz priekšu, pirmdiena un otrdiena mums atvēlēta zpd rakstīšanai, jānodod 14. un happy.

un man nopirks vitamīniņus ātrākai smadzeņu darbībai, jo es esmu bremze, lol

man šobrīd ir tik milzīgs satraukums, ka varētu izvemties un izraudāties vienlaicīgi, visu aizlidināt un pati aizlidināties