Dec. 2., 2012 | 05:30 pm
No:: surrender
izrotājām māju, tagad visur ir sniegpārsliņas. pie loga piestiprināju lampiņzvaigzni, bet man nav vietas, kur iespraust kontaktdakšu - pie gultas esošajā kontaktligzdā ir pagarinātājs, datora lādētājs un pie sienas pielikto eglīšu virtenīte (don't judge, ideāls apgaismojums, kad es vēl vienos naktī mācos un sīkajam traucē gaisma), savukārt pagarinātājā ir iesprausts tv, lielais dators un stāvlampa. teorētiski var to zvaigzni iespraust stāvlampas vietā, bet vads ir pārāk īss. tad vēl tajā vietā varētu būt datora lādētājs, bet tas ir kaut kāds padomju laiku pagarinātājs, nē, drīzāk tāds kā sadalītājs or smth, un tur nekādi neiet iekšā. būs jāpārvar slinkums un vakarā jānomaina virtenīte pret zvaigzni. ehhhh. updeits: man tikko no depo atveda pagarinātāju un es pat neprasīju. kurā reize jau, kad piepildās domu spēks :D
* * *
ideālais kapučino - jebkurš la festa ar divarpus tējkarotītēm cukura (bet pie tējas gan cukurs ir iuiuiuuuu, tā ka kompensējas); ja lej ūdeni, tad sanāk tikai puse no krūzītes (ja lej pilnu, sanāk kaut kāds pretīgs ūdens), tāpēc, ja ir iespēja, pusi krūzītes pieleju ar ūdeni un gandrīz tik pat daudz - aukstu pienu. sanāk ideālais saldums un temperatūra (man nepatīk dzert karstu, vienmēr apdedzinu mēli). tas tā, varbūt pēc gadiem man garšos pavisam kaut kas cits.
* * *
vakarnakt pusdivos ielīdu gulēt, sāku domāt visādas domas, atkal atmiņas, sailgojos (es nevaru to visu aizgaiņāt, esmu centusies un necentusies, tāpat katru nakti pirms miega kaut kādi atmiņu uzplūdi) - pēc tā, kā man aizrāvās elpa, kad tiku cieši, cieši apskauta; kā es turējos pretī, negribot, lai sastiepjas, bet viņš vienalga mani pacēla, sakot, ka es esot kā cālis; pēc klausīšanās viņa elpā, kad vēlu runājām pa telefonu un viņš aizmiga; pēc tā, kā viņš vienmēr vaicāja, vai man nav auksti; pēc visgarākās telefonsarunas, kāda man jebkad ir bijusi, kad fonā skanēja skyforger, pa taisno no zvērā; pēc tā, kā viņš dziedāja līdzi un gribēja, lai es ar viņu dejotu; kā es nervozējot un ķiķinot pa istabu nostaigāju kādu kilometru; kā mēs, pēc pāris dienām satiekoties, salīdzinājām kedas un strīdējāmies par to, vai tās ir vienādas; es teicu, ka nav, un beigās man izrādījās taisnība, jo viņam bija vans un man - converse; kā viņam, tāpat kā man, negaršo kafija un abi festivālu aprocītes nēsājam uz kreisās rokas (es vairumam cilvēku tās manu uz labās rokas, laikam jau tieši tā automātiski pastiepjas uz priekšu); kā es uz atvadām viņu nedroši apskāvu un atkal tiku pacelta.
sailgojos, ļoti saskumu, pat ļoti ļoti. un tad es sapratu, ka nekā vairs nebūs, iedūrās sāpe, kamols kaklā, pirmo reizi kādu divu gadu laikā sāku šņukstēt. man jau likās, ka esmu kļuvusi bezjūtīga, bet re kā. biju pilnīgi aizmirsusi, kā tas notiek. slapjš spilvens, šņaukāšanās, saraustīta gaisa ievilkšana, nespēja paelpot un tāds smagums, ka gribot negribot jāsāk gaudot, no asarām svilstoši vaigi, mētāšanās no viena gultas gala uz otra, saraušanās kamoliņā; kad liekas, ka viss ir izraudāts un acis ir sausas, atliek smilkstēt, bet atkal kaut ko iedomājos, ieduras vēl spēcīgāk, uznāk otrais asaru vilnis, gribas kliegt, saplosīt sev iekšas. pulksten četros beidzot nomierinājos un ielīdu gulēt.
muļķe, muļķe, tu sirds, divi gadi tādā attālumā, kuram gan būtu tāda pacietība, tāpat neesmu tā vērta. pat tad, kad būšu tuvāk - cilvēki savas domas maina, cilvēki paši mainās, ir citi cilvēki, protams, ka tas nekad nebūs. smadzenes ļoti labi visu saprot, bet sirds ir muļķe, pieķērusies un neatlaiž.
* * *
man patīk mizot kartupeļus. nu, ne tā kā patīk, bet patīkamāk, nekā mizot burkānus. rīvēt burkānus man vispār nepatīk, vēl mazāk - šokolādi, jo liekas, ka rīvēju, rīvēju un nekas nerīvējas, plus tā vēl rokās kūst. ar parasto nazi es nemāku mizot, nu, sanāk ļoti biezas mizas un tad no kartupeļa maz kas paliek pāri, bet tas speciālais dārzeņu nazītis gan ir labs, citreiz mizoju kartupeli un uzstādu mērķi nomizot garāko mizu, to neatlaižot. vienmēr mizoju izlietnē un tad zem mizām meklēju, vai nav palicis vēl kāds kartupelis.
* * *
beidzot uztaisīju prezentāciju par Edgaru Alanu Po (bija jātaisa par jebkuru kultūrvaroni/slavenību), bija ļoti laikietilpīgs process, jo es nespēju pretoties kārdinājumam visu sarakstīt tā, kā vajag, lai interesanti vismaz man pašai; kamēr vēl sakārtoju visu pareizā secībā un sameklēju kvalitatīvas bildes. daudz informācijas, diez vai skolotāja to visu lasīs, bet pašai patīk galarezultāts un tas jau laikam ir svarīgākais.
* * *
pietrūkst vēl viens cilvēks, kas izlēma, ka vairs nebūs daļa manas dzīves, un bez brīdinājuma aizgāja, pat nedodot iespēju atvadīties. es jutu, ka tā notiks, bet tomēr sāp.
* * *
ideālais kapučino - jebkurš la festa ar divarpus tējkarotītēm cukura (bet pie tējas gan cukurs ir iuiuiuuuu, tā ka kompensējas); ja lej ūdeni, tad sanāk tikai puse no krūzītes (ja lej pilnu, sanāk kaut kāds pretīgs ūdens), tāpēc, ja ir iespēja, pusi krūzītes pieleju ar ūdeni un gandrīz tik pat daudz - aukstu pienu. sanāk ideālais saldums un temperatūra (man nepatīk dzert karstu, vienmēr apdedzinu mēli). tas tā, varbūt pēc gadiem man garšos pavisam kaut kas cits.
* * *
vakarnakt pusdivos ielīdu gulēt, sāku domāt visādas domas, atkal atmiņas, sailgojos (es nevaru to visu aizgaiņāt, esmu centusies un necentusies, tāpat katru nakti pirms miega kaut kādi atmiņu uzplūdi) - pēc tā, kā man aizrāvās elpa, kad tiku cieši, cieši apskauta; kā es turējos pretī, negribot, lai sastiepjas, bet viņš vienalga mani pacēla, sakot, ka es esot kā cālis; pēc klausīšanās viņa elpā, kad vēlu runājām pa telefonu un viņš aizmiga; pēc tā, kā viņš vienmēr vaicāja, vai man nav auksti; pēc visgarākās telefonsarunas, kāda man jebkad ir bijusi, kad fonā skanēja skyforger, pa taisno no zvērā; pēc tā, kā viņš dziedāja līdzi un gribēja, lai es ar viņu dejotu; kā es nervozējot un ķiķinot pa istabu nostaigāju kādu kilometru; kā mēs, pēc pāris dienām satiekoties, salīdzinājām kedas un strīdējāmies par to, vai tās ir vienādas; es teicu, ka nav, un beigās man izrādījās taisnība, jo viņam bija vans un man - converse; kā viņam, tāpat kā man, negaršo kafija un abi festivālu aprocītes nēsājam uz kreisās rokas (es vairumam cilvēku tās manu uz labās rokas, laikam jau tieši tā automātiski pastiepjas uz priekšu); kā es uz atvadām viņu nedroši apskāvu un atkal tiku pacelta.
sailgojos, ļoti saskumu, pat ļoti ļoti. un tad es sapratu, ka nekā vairs nebūs, iedūrās sāpe, kamols kaklā, pirmo reizi kādu divu gadu laikā sāku šņukstēt. man jau likās, ka esmu kļuvusi bezjūtīga, bet re kā. biju pilnīgi aizmirsusi, kā tas notiek. slapjš spilvens, šņaukāšanās, saraustīta gaisa ievilkšana, nespēja paelpot un tāds smagums, ka gribot negribot jāsāk gaudot, no asarām svilstoši vaigi, mētāšanās no viena gultas gala uz otra, saraušanās kamoliņā; kad liekas, ka viss ir izraudāts un acis ir sausas, atliek smilkstēt, bet atkal kaut ko iedomājos, ieduras vēl spēcīgāk, uznāk otrais asaru vilnis, gribas kliegt, saplosīt sev iekšas. pulksten četros beidzot nomierinājos un ielīdu gulēt.
muļķe, muļķe, tu sirds, divi gadi tādā attālumā, kuram gan būtu tāda pacietība, tāpat neesmu tā vērta. pat tad, kad būšu tuvāk - cilvēki savas domas maina, cilvēki paši mainās, ir citi cilvēki, protams, ka tas nekad nebūs. smadzenes ļoti labi visu saprot, bet sirds ir muļķe, pieķērusies un neatlaiž.
* * *
man patīk mizot kartupeļus. nu, ne tā kā patīk, bet patīkamāk, nekā mizot burkānus. rīvēt burkānus man vispār nepatīk, vēl mazāk - šokolādi, jo liekas, ka rīvēju, rīvēju un nekas nerīvējas, plus tā vēl rokās kūst. ar parasto nazi es nemāku mizot, nu, sanāk ļoti biezas mizas un tad no kartupeļa maz kas paliek pāri, bet tas speciālais dārzeņu nazītis gan ir labs, citreiz mizoju kartupeli un uzstādu mērķi nomizot garāko mizu, to neatlaižot. vienmēr mizoju izlietnē un tad zem mizām meklēju, vai nav palicis vēl kāds kartupelis.
* * *
beidzot uztaisīju prezentāciju par Edgaru Alanu Po (bija jātaisa par jebkuru kultūrvaroni/slavenību), bija ļoti laikietilpīgs process, jo es nespēju pretoties kārdinājumam visu sarakstīt tā, kā vajag, lai interesanti vismaz man pašai; kamēr vēl sakārtoju visu pareizā secībā un sameklēju kvalitatīvas bildes. daudz informācijas, diez vai skolotāja to visu lasīs, bet pašai patīk galarezultāts un tas jau laikam ir svarīgākais.
* * *
pietrūkst vēl viens cilvēks, kas izlēma, ka vairs nebūs daļa manas dzīves, un bez brīdinājuma aizgāja, pat nedodot iespēju atvadīties. es jutu, ka tā notiks, bet tomēr sāp.