tā fascinē, ka nedēļā vismaz reizi pilnībā salūztu. varbūt pat biežāk, īsti nezinu. bet periodiski gadās. pirmīt nebija izņēmums. kas mani tracina - ka šo nevar paredzēt. atnāk kā ar belzienu. un vienā mirklī attopies pussabrucis.
tā jau diena bija varen darbīga un interesanta - ļaudis jautrojas, ir kustība, ir smiekli. Vienvārdsakot, tauta izklaidējas.
Diennakts 24. stunda nupat iesākusies. Stāvam pieturā un gaidam autobusu uz centru. Tavējo autobusu. Vienīgo, ar kuru var pie Tevis aizbraukt. Tiesa, šis pretējā virzienā. Un tomēr.
Pie Tevis pēdējo reizi biju Ziemassvētkos. Vēlu vakarā no centra skrējām uz pēdējo autobusu. Paspējām. Iekārtojāmies. Autobusā, izbraucot no pilsētas, tika izslēgts salona apgaismojums. Vienkārši gulējām. Tāpat kā pārējie pasažieri. Arī mājās klusums. Visi jau guļ. Pirmajā stāvā eglīte izpušķota, mirgo. Logā zvaigzne. Tāds klusums, ka varētu pat sadzirdēt to, kā ausis mēģina ko saklausīt. Nekādas filmas, šķiet, neskatījāmies, bet gājām uzreiz gulēt. Vairāk arī neesmu pie Tevis bijusi.
Tūlīt divi mēneši būs riņķī kopš punkta pielikšanas, būtu laiks samierināties.
Atbrauc autobuss, iekāpju iekšā. Acis ciet. Asaras pat tad nekautrējas birt.