pantiņš - maniaks
Un kāpēc lai viņš tevi zinātu, lai sūtītu pantiņu?

Dzejnieki raksta pantiņus, nopublicē un izpārdod, izdala, izsūta, utt. Viņi nezina, kas tos lasa nemaz, dažkārt zina. Dažreiz tas ir monologs, dažreiz dialogs. Mūsdienu pasaulē komunikācija ir kļuvusi neierobežota.

Varbūt kāds varētu tev izstāstīt visu savu biogrāfiju niansēs, lai tikai paskatītos tavu reakciju? Vai varbūt kāds ilgi neteiktu ne vārda šī paša apsvēruma dēļ? Kāda nozīme, nepareizi izdarīt nav iespējams, viss kļuvis globāls. Iedomājies, viņš tev - tralalalala visu savu dzīvesstāstu un tu viņam čau, viņš pasmejas, tu nepasmejies, normāli - viss ir kārtībā.

Tu varbūt teiksi, ka kārtībā viss nav jo tajā visā ir kaut kas nevesels? Un pat ja tu tā teiksi, es atbildēšu - kārtība mūsu gadsimtā ir nevesela. Paši veselākie stāv pirmie rindā pie psihiatra. Paši slimākie dzīvo ikdienas dzīves, it kā nekas nebūtu noticis. Augša kļuvusi par apakšu, apakša par augšu un savstarpēji anihilēdamās tās radījušas hierarhijas neiespējamību vērtībās, maksimālu subjektivitāti katrai jēgas struktūrai, un tā daudz un dikti par situāciju "uz ielas" 21. gadsimtā.

Nekas nav tāpat. Var tikai neredzēt.

Bet tu saki "pantiņš!"