sulfaen

Un es nokāpju pa trepēm.
Man mugurā ir lēta krēmkrāsas kleita no viegla, burzīga auduma. Es zinu, ka tā absolūti nepiestāv manam ādas tonim- nopulēti baltam, kur nu vēl krāsotajiem sarkanrudajiem matiem. Kleita sniedzas nedaudz pāri celim, plecu lencītes visu laiku kaitinoši šļūk lejā, atsedzot bezgaumīgi koši sarkana krūštura gumijas. Matus esmu pavirši sasējusi pakausī izpūrušā mezglā. Rotaslietu nav. Nekādu. Iedomājos, ka izskatos pēc savvaļas zvēra, mežonēna, kas absolūti neiederas šajās (minimālisma un baroka, un klasicisma sajaukuma) telpās.
E. stāv atspiedies pret stenderi durvju ailē. Vienā rokā sastingusi viskija glāze, no kuras nodzerts labi ja viens mikroskopisks malks. Sniega balts krekls. Piedurknes uzrotītas līdz elkoņiem, atpogātas trīs augšējās pogas. Melnas auduma bikses. Otra roka nevērīgi iebāzta to kabatā. Es iedomājos, kā viņu redz citi cilvēki. Mājīga nepiespiestība. Dabiska pašpārliecinātība. Viss padodas bez piepūles. Tumši mati, skaista seja. Pievilcība. Jā, tas ir vārds, ko cilvēki parasti izvēlētos viņa raksturošanai. Tāda pievilcība, kas dota tikai nedaudziem. Harizma (charis- grieķu val.- dievu dāvana, mīlestība).
Viņš paskatās uz mani ar dzēlīgu skatienu. Asu. Dedzinošu. Izsmejošu. Es zinu, ka viņu kaitina mans apģērbs. Brīdi man pat šķiet, ka tas viņu kaut kā aizvaino, aizskar. Es savukārt varētu izsmiet viņa aktiera gaitas ar viskija glāzi, kuru viņš visu atlikušo vakaru staipīs līdzi, tā arī to nekad neiztukšojot, tomēr neliekot viesiem justies neērti par viņu visai neierobežoto aizraušanos ar alkoholu. Mans brālis nedzer. Praktiski nekad un nemaz. Tā ir viena no viņa mistērijām. Viņš vienmēr ir skaidrā. Kā tāds uzasināts zīmulis. Varbūt tas viņam sniedz pārākuma sajūtu pār citiem? Pār šiem iereibušajiem viesiem, pār katru izkrāsoto blondīni, kas, pārspīlējusi ar martini, vakara gaitā metīsies viņam ap kaklu, pār katru sadzērušos 'ej, vecīt'  tipiņu, kas, kaklasaiti pār plecu pārmetis, rāpos pakaļ pirmajiem brunčiem, kas nonākuši viņa redzeslokā.
Es saviebjos un nogriežos pa kreisi, neapveltījusi E. ne ar kādu skatienu.

Man patīk un nepatīk šīs ballītes, tusiņi vai kā lai vispār to nosauc? Man ir 20 gadi, bet reizēm es izsakos kā no pagājušā gadsimta. Varbūt pie vainas attiecīga rakstura literatūra. Es neprotu lietot modernus, apkārtējiem labi saprotamus jēdzienus. Un, nē, es noteikti neesmu pārāk pieaugusi tam. Man šķiet, es nemaz nespēju pieaugt. Tas vienkārši nav manos gēnos.
Kad mūsu mājās notiek šie izklaides pasākumi (un tie notiek visai bieži), cilvēku trulums mani mēdz dzīt izmisumā, tomēr tai pat laikā tā ir vide, pie kuras esmu pieradusi. Mans akvārijs. Man nav te jāiederas, jāizliekas, ka viss notiekošais mani sajūsmina, jo esmu savās mājās. Un līdz ar to es izbaudu brīvību. Pārāk lēta kleita un nesakopts izskats ir tikai viena no manām tādu gadījumu rotaļām. Man patīk vērot cilvēkus. Man patīk nolasīt viņu domas. Viņu domas, kad viņi salīdzina mani ar manu divus gadus vecāko brāli. Īpaši sievietes. Viņu sejās tas ir tik acīmredzami. Kā divi tik atšķirīgi cilvēki var būt radinieki? Tik skaists brālis un tik (...) māsa. Nē, es neesmu neglīta. Patiesībā mēs pēc izskata esam visai līdzīgi. (Bērnībā mūs mēdza noturēt par dvīņiem.) Skaisti. Ar skaidriem, izteiktiem vaibstiem- ne tādiem kā vairums latviešiem- vārgiem, kaut kur sejā pazudušiem, bet mūsu asinis jau nav gluži latviskas. Ārēji mūs atšķir tikai viņa vieglā sakoptība un mans uzspēlētais nevīžīgums. Mani krāsotie, galos sausie, sabeigtie mati un viņa dabīgie, zīdainie, gludie. Viņa viesmīlīgums un mans pohujisms- o, es tomēr zinu vienu modernu vārdu.

Man pienāk klāt kaut kāds tips, kuru te vēl nekad neesmu redzējusi, un mēģina uzsākt sarunu. Mājas iekārtojums esot oriģināls. (Nepareizi. Manai mātei vienkārši nekad nav piemitusi skaidrība un stila izjūta. Viņa te savulaik ir sagrūdusi visu, kas viņai iepaticies glancētos dizaina žurnālos.) Viņu sauc kaut ka uz R burta. Kad es atbildu, ka esmu Izabella, viņa seju iezīmē izpratne. Tātad kāds viņu jau ir apgaismojis manu sabiedrisko ne-attiecību nozarē. Nopētu viņu. Ģērbies viscaur melnā. T-krekls ar kaut kādas grupas nosaukumu. Izskatīgs, bet tāds kā noplucis. Sejā ir kaut kas eņģelisks, bet it kā samircis un nedaudz nosmērēts. Vēl viens, kas zaudējis paradīzi... Pelēkas matu šķipsnas, kas krīt pār acīm, liekas trauslas un ievainojamas, pārāk šķidras. Viņš saka, ka esot dzejnieks. Tas ir kaut kas jauns. Nē, protams, pa laikam te iemaldās eksotiski tipi. Kaut kādi mūziķi, pat narkodīleri. Pieļauju, ka kāds ar nodomu piegādā šos eksponātus, lai atdzīvinātu atmosfēru. Varbūt pat E. Viņš noteikti pazīst ne tādus vien.
Mani samulsina dzejnieka centieni flirtēt. Tajos ir kaut kas nepierasti bezkaunīgs. It kā es viņaprāt būtu gatava kuru katru brīdi uzaicināt viņu uz savu guļamistabu. Bet ne tikai tas. Viņš runā par filozofiski garīgām tēmām un, kad es atbildu ar saviem secinājumiem šai jomā, pat noklausās manis teikto. It kā tas viņu patiesi interesētu. Es neizturu un pajautāju- kā var vēlēties kādu tikai seksuāli izmantot un vienlaicīgi apspriest ar viņu visādas garīgas tēmas? Vai pie dzejniekiem tāds ir oficiālais sievietes gultā ievilkšanas rituāls?
Bet mans jautājums nesaņem atbildi, jo pēkšņi man ap vidukli raupji apvijas stingra roka, un pazīstama balss noprasa- par kādiem gultā ievilkšanas rituāliem te tiek izglītota mana māsa? Man blakus ir nostājies E. Sastapies ar dzejnieka pārsteigto skatienu, viņš lēni atbrīvo mani no sava tvēriena un nevērīgi sabāž rokas bikšu kabatās. Viņš uzsmaida viesim tā, it kā būtu pateicis kaut ko uzjautrinošu un tagad saprotoši gaidītu atbilstošu reakciju- kā tāds tēvs no mazā, neko vēl nesaprotošā bērna. Bet dzejnieks ir sastindzis un neatbild. Tas notiek tikai kādu sekundi, tomēr man tā šķiet mūžība, kurā es paspēju izlasīt kaut kādas mirklīgas šausmas dzejnieka izplestajās acīs. Tās ir uztvērušas kaut ko bīstamu, kaut ko ledaini apdedzinošu veidā, kādā E. ir parādījies un iesaistījies sarunā. Tās uz īsu mirkli ir ieraudzījušas kaut ko zem visas šīs izrādes, kaut ko trūdošu un pretīgu. Bet tās to nepaspēs nodot smadzenēm, lai tās novilktu skaidras prāta spriedumu līnijas. Tam nepietiek laika. Pēc sekundes dzejnieks atbildēs kaut ko asprātīgu un tad atrunāsies, ka viņa glāze ir tukša, pagriezīsies un aizies. Brīdi noskatījies viņam pakaļ ar tukšu izteiksmi sejā, aizies arī E.

Mēs satiekamies parkā.

Ir dienas vidus, gaisā lido sniegpārslas. Kāpēc viss tik ļoti atgādina filmu? Mums abiem ir melni, nobružāti mēteļi, un mēs ejam lēni, pa vidu jaucas bērnu klaigas. Es nemaz nejūtos reāla.

Kā tad ir ar tiem rituāliem?- es nosmejos.
Tu jautāji, kā var kādu  gribēt tikai seksuāli izmantot un tai pat laikā apspriest garīgas tēmas. Es nekad negribu kādu tikai seksuāli izmantot.
Neticu.
Bet tā ir.
Es drīzāk noticētu, ka literātiem labais tonis skaitās seksa laikā apspriest eksistences absurdu. Varbūt tavas dzejnieces pat uzbudina doma par Kamī vai Sartra kraupaino seju, un viņas zem tevis izkliedz- jā, sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu, o, jā, tieši tā.
Viņš smejas. Tad paliek nopietns un saka- manas dzejnieces pārsvarā ir tādas kā feministes, nē, protams, viņas to nekad skaļi neatzīs, tādas nu viņas ir. Pašpārliecinātas, pašpietiekamas. Ja tu gribi gulēt ar tādu jaunkundzi, tev jārēķinās, ka seksa laikā nāksies viņu mierināt kā mazu meiteni, kam pirkstā iedūrusies skabarga, bet pēc tam saņemt savas apakšbikses sev tieši sejā. Un uz redzīti līdz nākošajai reizei. Man reti tiek tas gods kādu izmantot.

Viņa īrētais dzīvoklis. Uz vecas dēļu grīdas stāv kaudzēm noplukušu, pieputējušu grāmatu, no kurām kā mēles izspraucas izplīsušas lapas. Pelēka dienasgaisma caur pusaizvilktiem aizkariem visu padara miglainu, blāvu. Es kā transā izslīdu cauri istabai un apsēžos uz izvandītas gultas malas. Palagi ir tumši zili. Būtu iederīgi, ja tie izskatītos saburzīti un mēnešiem nemainīti, tomēr tā nav. Pieliecoties tuvāk, es varu sajust veļas pulvera smaržu. Viss nav tik klišejiski kā varētu būt.
Dzejnieks apsēžas uz grīdas man pretī un pasniedz vīna glāzi, pildītu ar sarkanu šķidrumu. Es ieraduma pēc pirms iemalkošanas apostu dzērienu, bet momentāli to nožēloju. Viņš ar interesi vēro šo žestu, un es saprotu, ka tas izskatās muļķīgi un absolūti neiederas situācijā.

Tikai neiedomājies, ka man pirkstā ir iedūrusies skabarga- es brīdinu, kad viņa roka pieskaras mani kājai.
Nenāk ne prātā- viņš nosmīn.

Kaut kas ir ar to, ka šādos gadījumos nekad nevar notvert īsto brīdi, kurā sākt priekšspēli. Viss ir tāds kā izmocīts, vāji nospēlēts. Jo pēc iepriekšējas vienošanās. Neveikls un bezgaršīgs.

Pēc tam mēs guļam blakus, ķermeņiem nesaskaroties. Nē, es neizjūtu apmierinājumu. Nekādu. Es nemaz necentos to sasniegt. Kad viņš paskatās uz mani un pastiepj roku, es saku- nevajag. Varu derēt, ka viņš tobrīd nodomā kaut ko par tukšumu, par melno caurumu, kurā es karājos īsi pirms morālajām paģirām, kas man noteikti iestāsies pēc nejēdzīga gadījuma sakara. Bet es sev apzvēru, ka tas nav tiesa. Man pat nav skumji. Es skatos gaisā, kurā nez pa kuru laiku parādījusies saule iezīmē blīvu putekļu līniju. Vienmēr ir šie putekļi gaisā. Un laiks, kas šķiet tikšķam kaut kur visuma nebūtībā.

Kad es pārnāku mājās, E.  sēž krēslā pie kamīna, uzslējis kājas uz žurnālgaldiņa. Viņam blakus atsliets stāv metāla kruķis. Rokās viņš tur grāmatu, no kuras pa brīdim izplēš pa kādai lapai un ielidina to uguns liesmās. Viņš reizēm mīl spēlēt kaut ko līdzīgu Leonardo di Kaprio tēlam filmā Total Eclipse.

Kur tu biji?- viņš, neuzmetis man skatienu, jautā.

Ko tu dari?- es neatbildu.

Lasu tavu grāmatu- un viņš man pasviež brošēto Twilight izdevumu angļu valodā, kurš, cik man zināms, jau kādu laiku mētājas zem manas gultas kopā ar nenovāktiem šķīvjiem, zeķēm, varbūt pat kādu daļu no manas apakšveļas kolekcijas.

Es ceru, tu nesapostīji pēdējo trešdaļu, es vēl neesmu beigusi.
Viņš paņem rokās kruķi, spēlējas ar to, virpinot pirkstos.

Kas ir?  Man patīk galvenā varone. Viņa ir tāda... hm...kā noslēgts loks. Tāda gudra sevī. Pašpietiekama. Protams, pirms satiek princi baltā zirgā- es taisnojos un pati sevi par to ienīstu.

Interesanti... – viņš novelk, savilcis lūpas smīnā.

Tikai tad es piepeši iedomājos, ka viņu taču sauc Izabella. Un viņu sauc... Jā, un viņu sauc uz Edvards. Man sametas nelabi, es ielidinu grāmatu kamīnā. E. pieceļas un sāk ar kruķi bakstīt liesmās, lai labāk izdeg.