Malika vārdu, iespējams, biežāk kā kāda cita amīšu režisora vārdu nākas dzirdēt lietojam savienojumā ar visiem tiem "foršajiem" epitetiem un apzīmētājiem ar nozīmi mistisks, leģendārs vai noslēpumains. 40 gadu laikā šis sliņķis režisējis tikai 5 filmas un norobežojies no publiskās dzīves, cik vien tas iespējams. Citi pazīstamākie darbi - Badlands un Thin Red Line. Maliks ir viens no tiem režisoriem, par kuriem, es teiktu, ka viņam ir savs "rokraksts" (visiem nav, piemēram, Kubrika filmām, manuprāt, vispār nav nekāda kopsaucēja, tāpat  arī lielai daļai Gasa Van Santa filmu). Rokraksts šajā gadījumā nav tikai tā sauktās "firmas zīmes", bet drīzāk noskaņa kopumā, jo es ar savu neapbruņoto aci nevaru īsti saskatīt tos tehniskos paņēmienus, ar kuriem viņš to panāk (mea culpa). Noskaņa - vieglums un smagums vienlaikus, vērot, bet neiesaistīties - kā atrodoties kādas nepārvaramas stihijas vidū un sajust to cik viss ir mazs, kas reizē noņem atbildības smagumu, bet uzveļ vispārēja absurda un bezspēcības smagumu. Manuprāt, atslēga slēpjas šo filmu skaņu celiņos- līdzīgi kā dažās Tatī filmās - tas ir kaut kas, ko nevajag nosaukt vārdos. Un tas vīrietis nav Deivids Duhovnijs, bet gan Ričards Gīrs jaunībā.