Atlidoju no aizrobežas galīgi tukšā, kaukāds lats melnajos santīmos tikai, ar kolēģi vīnā noslīcinām šo savā ziņā bēdīgo apstākli, tomēr mājās no Purvciema uz Pārdaugavu vienos no rīta jāvelkas kājām, tak pēkšņi nesas garām trolejbuss, vicinos ar rokām samērā neadekvāti, pietur 100 metrus aiz manis, "štoš ti butilkoi ta mahaješ", pārmetoši aizrāda vadītāja, "tak etaš Boržomi", izsvepstu es un tas atbilst patiesībai, jo uz brīdi ir šķitis, ka bez ūdens varu arī palikt zālītē, slaidi laižam uz centru, finālā uz sirsnīgiem paldiesiem viņa aizrāda "kak že ja ķebja takova mogla astaviķ, sovesķ ņipazvoļila" un samulsis velkos tālāk. Lai viņai labi, sirsnīgajai trolejbusa vaditājai, bez viņas vēl tagad būtu kātojis, labākajā gadījumā.