Mūsdienu medicīna ir dīvaina... Tā nespēj neko īpaši efektīvu padarīt tiem dramatiskajiem notikumiem manā rīklesgalā, degunā un vidusausī, kur nezināmu baktēriju kolonizatoru armija cīnās ar maniem leikocītiem, bet spēj panākt, ka es šo procesu nejūtu. Nemaz. Man nesāp... Viens pulverītis, pāris pilieni un es vairs nevārtos spilvenos vaidēdama un lūgdamās, lai tacu nāk kāds labais un atņem man tās mežonīgās sāpes. Viss. Man pie kājas viss. Man vairs nesāp. Man ir labi. Itkā. Eju un rakstu eksi. Labi uzrakstu. Stabils devītnieks. Varbūt pat desmit. Būšu krutā zubrīte. Bet pie velna. Vēl aizvien vientuļa. Desmit dabas zinību eksī no vientulības neatbrīvo. Kāda vella pēc skolā nemāca būt sabiedrībā. Kjipa jau māca, soc zinību bloks, ētika, visi šitie štrunti, bet tas nestrādā. Man sāk sāpēt, laikam kompja dēļ... un man riebjas žurnāla haki apdare. Mans haki periods ir beidzies, tas ilga vairāk kā gadu, bet nu ir cauri, nē, divus gadus, vienalga, tas ir cauri. eju mainīt, rakstīšanai nav noskaņas.