Ieraksts ar nelielu laika nobīdi, jo viss sākās 11. maijā.

Manuprāt, tu pat īsti nenojauti, kas slēpās zem maniem vārdiem. Lai gan drīz vien es pat vairs neko neslēpu, teicu pārdrošas lietas- tādas, ko noklusētu, ja vien nebūtu pirmo trīs alus kausu. Bet es smējos, pārvērtu visu par joku, pati cerēdama, ka tu ieskatīsies manās acīs un sapratīsi.

Vārdu pa vārdam un tā pēc dažām stundām tu jau biji manās mājās, manuprāt, tu pat īsti nenojauti, kā. Tajā brīdī apmulsu es, jo visa vakara gaitā ne brīdi nebiju aizdomājusies par saprāta nozīmī tajā, vnk paļāvos, ka manās acīs tu atradīsi, ko tādu no kā neatteiksies.

Es neatļāvu tev uzreiz nākt manā istabā, jo tā ir mana mazā pasaulīte, kur tu neveikli drošvien būtu iznīcinājis kaltētos ziedus un bildes ar manu bijušo draugu. Turklāt man bija bail, ka esmu bijusi pārsteidzīga, tā uzreiz laižot tevi savā dzīvē.

Mēs gājām pastaigāties. Tumsa, pavasaris,kas tik nežēlīgi mēģināja sevi uzdot par vasaru, kad nav jādomā ne par ko, bet var naktī skriet uz upi peldēties, tad izbradāt zemeņu vagas, meklējot pašu sārtāko ogu, un galu galā aizmigt turpat siena gubā. Es zināju, ka no rīta būs neveikli jāpamostas, izspūrušiem matiem, izsmērētu skropstu tušu un bailēm par to, ka tu varbūt nožēlo.

Bet tas bija citādāks rīts, ar kafiju un kelogsiem ar pienu. Jau pamostoties, es biju nolēmusi, ka nebēgšu un neizvairīšos no tevis. Bet radīšu apkārt citu pasauli, tādu, kurā es nevis baidītos no tavas nožēlas, bet paļautos un paslēptos tev blakus.

Un tad pieturā, pavadot tevi, es centos uzminēt, par ko tu domā. Un kamēr kāpu pa daudzdzīvokļu mājas trepēm, es naivi cerēju- tu domā par to, ko izlasīji manās acīs.

No rīta biju tevi pavadījusi līdz pieturai un nu domāju par visiem saviem dienas plāniem. Mācības, darbs, dažādi sīkumi mājās- neko no tā es nespēju uztvert sakarīgi. Iegāju dušā, ar domu pamosties un ķerties atpakaļ pie savas dzīves. Bet nekā, jo manā prātā biji tikai tu un ar saprātu tam nebija vairs nekāda sakara.

Es zināju, ka atradīšu iespēju, kā tevi satikt. Tāpat kā biju atradusi veidu, kā tevi atvilināt līdz manām mājām, visu nakti skūpstīties un tikpat kā pārgulēt.

Mēs gājām pastaigāties. Nedaudz neveikli un nedroši, es centos uzturēt sarunu, savukārt brīžos, kad runāji tu, es neklausījos, biju pārāk uztraukusies. Jo man patīk lietas, pie kurām esmu pieradusi- dzert tēju vienā un tajā pašā kafejnīcā, runāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, no rītiem ejot uz pieturu, klausīties vienu un to pašu dziesmu. Bet tu manā dzīvē biji, kas pavisam citādāks.

Un šķiet tad kādu laiku mēs izlikāmies, ka nebūt neesam iepriekšējā naktī kopā gulējuši un no rīta pamodušies; mēs izlikāmies, ka viss ir kā iepriekš. Līdz stāvot pie luksofora un gaidot zaļo gaismu, es pastiepos pirkstgalos, jo gribēju tevi noskūpstīt. Bez jebkādas nožēlas.

Lija lietus un saprātīgiem cilvēkiem būtu vajadzējis slēpties, bet mēs stāvējām apskāvušies un vismaz uz brīdi man likās, ka pasaulē nekā cita vairs nav. Nedaudz gan es aizdomājos par to, cik strauji mēs tajā visā esam metušies. Bet tā laikam gan nesaprātīgie cilvēki dara.

Es braucu mājās un man atkal uzmācās tā dīvainā vēlme- atrast iespēju kā satikt tevi. Nekādi nevaru tam tikt pāri.

Mēs nebijām sarunājuši tikties. Bet es nevarēju citādāk. No rīta pamodos nepacietībā redzēt tavu acu skatienu, kad tu, pavisam to pats negaidot, uzskriesi man virsū, piemēram bibliotēkā.

Un tad notika pats negaidītākais, lai gan trešā diena pati par sevi noveda līdz kam tādam, uz ko saprātīgi cilvēki nebūtu spējīgi.
Tu man iedevi tos baltos ziedus un viss ko es varēju pateikt: "Cik dīvaini smaržo" Bet pie velna, ne jau dīvaini, vienkārši tik ļoti ļoti smaržo pēc vasaras un iemīlēšanās, un muļķībām, jā.

Mēs dzērām kafiju, spēlējām šahu un ik pa laikam, kad tu neskatījies, es mēģināju vēlreiz un vēlreiz pasmaržot tos ziedus, vasaras ziedus.

Ar katru mirkli, ko pavadījām kopā, es aizvien vairāk sāku tev uzticēties un paļauties uz tevi, kam galu galā būtu jānoved pie tā, ka es būtu es pati un tu mani iepazītu pa īstam.

Protams, bija neveikli brīži, kad es īsti nesapratu, ko divi tik atšķirīgi cilvēki kā mēs, te darām, bet es mēģināju pielāgoties un tik un tā būt es pati.

Kad es aizbraucu mājās, manī atkal un atkal no jauna pamodās tā nodevīgā kņudēšana pakrūtē un galvā sāka raisīties domas, kā gan lai pēc iespējas ātrāk es tevi satieku. Viss saprāts pagaisa itin kā nekad nemaz nebūtu pastāvējis. Es piezvanīju: "Braucam pie tevis" Pēc minūtēm 30, savākusi kaut kādas mantas, ko ņemt līdzi, uzvilkusi kedas un uzkrāsojusi melnas acis, es stāvēju pieturā un gaidīju sava pēkšņā plāna īstenošanos.

Lai arī lija un no konstantās iekāpšanas visdažadākajās peļķēs manas kedas nu bija pavisam slapjas, es zināju, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Kaut kur pakrūtē gan pavīdēja doma par to, kā mēs visu ceļu ietu sadevušies rokās, bet tik pārdoša es nedrīkstēju būt.

Lietus, nakts un Stelpes šoseja tagad bija mūsu.

Un tad bija nakts, kad tu mani noskūpstīji un es pieliku visus spēkus, lai pēc iespējas ilgāk paliktu nomodā, jo nespēju iztēloties, ka mēs varētu zaudēt tik ļoti vērtīgo laiku, ko pavadīt ar tevi.

Un bija rīts, kad es kā maza muļķa meitene cerēju- tu mani apķersi un mēs pa īstam pamodīsimies kopā.

T.i. aizvakar
Manī sāk pamosties realitāte... Mēs taču esam tik dažādi utt. Man negribas, lai kāds par mums uzzinātu, es neskatos uz tavu pusi un viss ir kā agrāk, kā vienmēr, bet tajā pašā laikā es tik ļoti labprāt pieietu tev klāt un tevi noskūpstītu.

Es aizbraucu mājās un atkal klāt ir t.s. lomkas- jūtu, ka vajag tevi satikt, un manā prātā nekas cits vairs nedarbojas kā nākas. Pati sev pretim nevaru turēties- pēc dažām stundām jau atkal mēs tiekamies.

Sēžam parkā un līst lietus.
Šķiet bērnībā, kad biju maza un ticēju, ka satikšu savu īsto un vienīgo mīlestību, es mēdzu sapņot par tādām pēcpusdienam. Bet ne jau tagad, nu ne jau šobrīd, kad savā dzīvē visu tik ļoti esmu sapiņķerējusi.

Ejot uz mājām, vienu brīdi saņēmos un iedevu tev roku- uz ielas, pašā Rīgas centrā. Un sajutu tādu patīkamu tirpu tuvošanos- man pār tevi ir vara. Tajā brīdī, kad es tieku pāri savām bailēm un mulsumam par lietām, kas man tevī tik ļoti nepatīk, tajā brīdī- visa vara ir man.

Respektīvi, vakardiena.
Bija tik savāda... Paslēpes un šahs, un kafija `n stuff...
Un dzeltenas puķes...

Tikai vēlaizvien manī ir šaubas. Visa tā patikšana un spēlēšanās- tā taču ir sacensība, un šķiet mums abiem gribas uzzināt, kurš uzvarēs. Bet redzi, man nevajag, lai tu nevarētu bez manis iztikt. Brīdī, kad es zināšu, ka esmu uzvarējusi, nebūs vairs nekā.

Es samulsīšu un aiziešu prom, jo negribu uzņemties atbildību.

Bet ja uzvarēsi tu un izrādīsies, ka visu šo laiku esmu pārvērtējusi sevi... būs sāpīgi, jā. Kā vienmēr.

Kaut vai tādēļ vien es negribu, lai tu atrodi šo blogu, jo tad tu sapratīsi, cik daudz pēdējās sešās dienās es esmu saskatījusi...

Šahs ir vienīgais, kas vēl glābj. Tad man nav jācīnās pašai ar sevi- par to, cik tavā klātbūtnē mēdzu justies neveikli.

Redzi, ja man ir neveikli, es mēģinu tam tikt pāri, ejot otram cilvēkam klāt (tēlainā nozīmē)- man patīk spēlēties ar tava krekla pogām, pieglausties pie tava sāna... un būtu vēl tik daudz lietu, ko man gribētos darīt, bet tad nostrādā STOP signāls manā galvā- mēs neesam tik labi pazīstami.

Par to arī šodien bija runa... Man tevi gribas, mani tik ļoti velk pie tevis, bet blakus esot citiem cilvēkiem, mani pārņem tāda neveikla sajūta un galvā momentāni es sāku uzskaitīt īpašības, kas man tevī nepatīk... to es saucu par STOP signālu.

Ja uz pasaules būtu tikai mēs divi, būtu citādāk.