stieplite

No rīta biju tevi pavadījusi līdz pieturai un nu domāju par visiem saviem dienas plāniem. Mācības, darbs, dažādi sīkumi mājās- neko no tā es nespēju uztvert sakarīgi. Iegāju dušā, ar domu pamosties un ķerties atpakaļ pie savas dzīves. Bet nekā, jo manā prātā biji tikai tu un ar saprātu tam nebija vairs nekāda sakara.

Es zināju, ka atradīšu iespēju, kā tevi satikt. Tāpat kā biju atradusi veidu, kā tevi atvilināt līdz manām mājām, visu nakti skūpstīties un tikpat kā pārgulēt.

Mēs gājām pastaigāties. Nedaudz neveikli un nedroši, es centos uzturēt sarunu, savukārt brīžos, kad runāji tu, es neklausījos, biju pārāk uztraukusies. Jo man patīk lietas, pie kurām esmu pieradusi- dzert tēju vienā un tajā pašā kafejnīcā, runāt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, no rītiem ejot uz pieturu, klausīties vienu un to pašu dziesmu. Bet tu manā dzīvē biji, kas pavisam citādāks.

Un šķiet tad kādu laiku mēs izlikāmies, ka nebūt neesam iepriekšējā naktī kopā gulējuši un no rīta pamodušies; mēs izlikāmies, ka viss ir kā iepriekš. Līdz stāvot pie luksofora un gaidot zaļo gaismu, es pastiepos pirkstgalos, jo gribēju tevi noskūpstīt. Bez jebkādas nožēlas.

Lija lietus un saprātīgiem cilvēkiem būtu vajadzējis slēpties, bet mēs stāvējām apskāvušies un vismaz uz brīdi man likās, ka pasaulē nekā cita vairs nav. Nedaudz gan es aizdomājos par to, cik strauji mēs tajā visā esam metušies. Bet tā laikam gan nesaprātīgie cilvēki dara.

Es braucu mājās un man atkal uzmācās tā dīvainā vēlme- atrast iespēju kā satikt tevi. Nekādi nevaru tam tikt pāri.