stieplite

ir taču maijs, pavasaris
un visam ir jābūt tik skaisti:
-darbs man ir
-pēc mēneša pabeigšu bakalauru
-atkal tiekos ar vienīgo puisi, kam bijusi kāda nozīme jebkad
-esmu Austrijā konferencē par farmāciju un fizikālo ķīmiju

bet nepāriet sajūta, ka kaut kas ir pilnīgā d***ā
man ir grūti tā noturēt elpu, lai neraudātu,
lai neietu staigāt kkur pa parku vai pilnīgi nezināmām ielām un nebimbātu skaļā balsī

un nepārtraukti prātā nāk domas par to, ka es jau no sestdienas rīta esmu prom (respektīvi, 4 dienas) un viņš varētu būt pārdomājis

viņš varētu nepriecāties, kad atbraukšu atpakaļ

viņš varētu ne vien būt ticis pie krāsām, bet arī izlēmis varbūt atgriezties pie savas meitenes

un ja nu šobrīd, šajā pašā brīdī manā dzīvē nekā vairs nav? tikai tukšums

tam bija jābūt izlijušam ūdenim
bet muļķe, muļķe

palūdzu vien lai viņš izvēlas mani

un tgd gaidu, ko atbildēs, tad redzēs, cik dumja esmu bijusi

ar Mārtiņu ir savādi
-
bijām alā, runājām par viņa meiteni (iespējams, meiteni)
nobimbājos kā jau teicu
iedzērām pēc tam kafiju
-
satikāmies citā dienā- ar manu ieganstu apēst saldo
parunājām ne par ko
-
nākamajā dienā vai iespējams vēl kādu dienu pēc tam paēdām pelmeņus
-
skumjā patērētāju sabiedrība


bet ne par to
man aizraujas elpa no katra viņa pieskāriena
bet es neredzu ceļu atpakaļ

Vieda ir bijusi pie viņa mājās, iepazinusies ar vecākiem
kur man tur vispār ir vieta?

izlijis ūdens un skumji

šķiet vakar vakarā nākot mājās, bija tas brīdis, kad sapratu.

lai nu kā, nu nekas, ka aizmirsu precīzu brīdi, bet tas bija 2012. gada marta beigās.

nobimbājos šodien.
ne jau tāpēc, ka viņam jauna draudzene, bet tapēc, ka nu viņam tiešām par mani varētu būt vienalga.

man vēderā nav taureņu.
man patīk ar tevi.

un tev ir tieši tāpat. šķiet.

es nekad īsti nebiju aizdomājusies, ka divi cilvēki, kas viens otru nemīl, var samērā labi kopā pavadīt laiku.
kino, teātris, ala, mājas, ventspils, upīša pasāža.
viss taču ir kārtībā. bez rozā brillēm.

Un ja jau saiknes nav, tad ļauj man gulēt mierīgi.
nu ko tu bučo man pieri un degunu, kamēr mostos.

Zinu, ka iepriekš rakstīju par apņemšanos negrābstīties apkārt un dzīvot savu mazo, pelēko dzīvi.
Bet man paslīdēja kāja - uzaicināju puisi no otrā kursa iet iedzert alu.
Rīt mēs iesim. Uz Alu, jo tā ir pirmā vieta, kas katram no mums ienāca prātā. Bet viss, šī ir pēdējā reize un punkts. Turpmāk mana mute būs ciet un nevienam neierosināšu iet iedzert alu.

Nevienu tā pa īstam man nevajag.
Mācīties, strādāt, iet uz aerobiku. Saņemties un iet paslēpot, kamēr vēl sniegs ir. Vakaros pārvarēt nogurumu un izvest suni pastaigā. Tas arī viss. Ak, jā, vēl bakalauru uzrakstīt un sagatavoties Pandas konferencei Austrijā.
Nekā cita man nav un, iespējams, pamosties vienai pašai ir kāreiz tas, ko man vajag.

Ak, un es satiku Kārli Vilku.
Tas arī viss.

Jo varbūt vnk jādzīvo tā, kā liktens piespēlē, nevis pašai grābstoties, kur nevajag, un meklējot, kā nav.

Es ļoti labi zinu, ko gribu savā dzīvē.

Nospļauties par visu "es esmu tik gudra, tik apķērīga un tik daudz gribu sasniegt" un vēl "es taču esmu tik kruta, nevienu cilvēku man nevajag, es spēju spēlēt līdzi un būt absolūti vienaldzīga", "sekss ir tikai sekss"...

Šo tāpat nelasīs. Varbūt es pati pēc gada vai diviem.

Es pabeigšu augstskolu, dabūšu visus savus grādus un darbu, kas atbilst tam, ko spēju... Būs tā, jo citādāk nemaz nevar būt.
Bet kā ar pārējo? Es gribu tā, kā citiem. Kā cilvēkiem, kam nav vienalga.

Satikt cilvēku, kam es varētu atzīt, ka vēlos ar viņu pavadīt laiku, būt daļa no viņa dzīves. Nebaidīties teikt, ka mani tiešām interesē, kā viņam iet un kā viņš jūtas. Atļauties no rīta, pamostoties kaila viņam blakus, nevis tik vien kā saģērbties un atvadoties paspiest roku, bet noskūpstīt un pajautāt, kādi šodien plāni.

Dzīve ir skaista, ja to dzīvo skaisti?

Man nevajag skaisti, es gribu pa īstam, līdz sāpēm, tā, ka aizraujas elpa un apstājas laiks.

Tagad ir tā, kā ir... Tev vienalga, un es neskriešu ar galvu sienā. Es dzīvošu savu dzīvi tā, kā gribu. Un gan jau kādu dienu kāds gribēs ar mani pa īstam, nevis tikai gulēt.

"Un vai gan tur jāpiebilst, ka mīlestības, mīlestības nebija. [..] Nevienu dzīvu vai nedzīvu radību tuvu pie sirds nepielaist, jo rītu varbūt būs jāšķiras."

Šausmīgi auksta nakts. Labi jau bija, ka tu turpat vien blakus. Siltāk un ne tik vientuļi, lai gan meloju - vientuļi, šausmīgi vientuļi. Jo man neviena nav un nevienam mani nevajag.

šodien bijām iedzert alu
gāja labi, man pat gribējās tikšanos nedaudz paildzināt
bet tad ņēmu un sapisu

tiesa, ne savā ierastajā veidā, bet sākot runāt par citu puisi
un nebija vairs labi

es tikai ceru, ka piedosi

jāiesēj puķes un salāti

man ir vārda diena
patīk tomēr tā sajūta - o, apsveica
-
un katru gadu cilvēki arvien tie paši
tiesa, man vairs nav puiša un nav dzeltenu ziedu
-
bet ir lietas, kas nemainās

man patīk ar tevi
tā ir labi un vienkārši

tikai nekā jau nav

trīs lietas, labas lietas
bet bez sirds

rīt ir eksāmens, par ko drošvien nevajadzētu raudāt un visiem stāstīt, cik sūdīgi šogad iet
bet mana sesijas pieredze palikusi švaka - pagājis teju pusjanvāris un esmu tikusi tikai pie viena 5nieka
-
un Fizikālā ķīmija II nesola neko labu, jo man vnk negribas neko darīt
nevar saņemties
-
un manas briesmīgās atziņas un bēdu lejas galvenās sāpes par to, ka man nav puiša, papildinājums nav labāks
un neliek cerēt ne uz ko labu - man nevienu pat negribas
-
"Es tevi izslimošu kā iesnas. Septiņas dienas un viss"
un viss