T.i. aizvakar
Manī sāk pamosties realitāte... Mēs taču esam tik dažādi utt. Man negribas, lai kāds par mums uzzinātu, es neskatos uz tavu pusi un viss ir kā agrāk, kā vienmēr, bet tajā pašā laikā es tik ļoti labprāt pieietu tev klāt un tevi noskūpstītu.
Es aizbraucu mājās un atkal klāt ir t.s. lomkas- jūtu, ka vajag tevi satikt, un manā prātā nekas cits vairs nedarbojas kā nākas. Pati sev pretim nevaru turēties- pēc dažām stundām jau atkal mēs tiekamies.
Sēžam parkā un līst lietus.
Šķiet bērnībā, kad biju maza un ticēju, ka satikšu savu īsto un vienīgo mīlestību, es mēdzu sapņot par tādām pēcpusdienam. Bet ne jau tagad, nu ne jau šobrīd, kad savā dzīvē visu tik ļoti esmu sapiņķerējusi.
Ejot uz mājām, vienu brīdi saņēmos un iedevu tev roku- uz ielas, pašā Rīgas centrā. Un sajutu tādu patīkamu tirpu tuvošanos- man pār tevi ir vara. Tajā brīdī, kad es tieku pāri savām bailēm un mulsumam par lietām, kas man tevī tik ļoti nepatīk, tajā brīdī- visa vara ir man.