stieplite

Mēs nebijām sarunājuši tikties. Bet es nevarēju citādāk. No rīta pamodos nepacietībā redzēt tavu acu skatienu, kad tu, pavisam to pats negaidot, uzskriesi man virsū, piemēram bibliotēkā.

Un tad notika pats negaidītākais, lai gan trešā diena pati par sevi noveda līdz kam tādam, uz ko saprātīgi cilvēki nebūtu spējīgi.
Tu man iedevi tos baltos ziedus un viss ko es varēju pateikt: "Cik dīvaini smaržo" Bet pie velna, ne jau dīvaini, vienkārši tik ļoti ļoti smaržo pēc vasaras un iemīlēšanās, un muļķībām, jā.

Mēs dzērām kafiju, spēlējām šahu un ik pa laikam, kad tu neskatījies, es mēģināju vēlreiz un vēlreiz pasmaržot tos ziedus, vasaras ziedus.

Ar katru mirkli, ko pavadījām kopā, es aizvien vairāk sāku tev uzticēties un paļauties uz tevi, kam galu galā būtu jānoved pie tā, ka es būtu es pati un tu mani iepazītu pa īstam.

Protams, bija neveikli brīži, kad es īsti nesapratu, ko divi tik atšķirīgi cilvēki kā mēs, te darām, bet es mēģināju pielāgoties un tik un tā būt es pati.

Kad es aizbraucu mājās, manī atkal un atkal no jauna pamodās tā nodevīgā kņudēšana pakrūtē un galvā sāka raisīties domas, kā gan lai pēc iespējas ātrāk es tevi satieku. Viss saprāts pagaisa itin kā nekad nemaz nebūtu pastāvējis. Es piezvanīju: "Braucam pie tevis" Pēc minūtēm 30, savākusi kaut kādas mantas, ko ņemt līdzi, uzvilkusi kedas un uzkrāsojusi melnas acis, es stāvēju pieturā un gaidīju sava pēkšņā plāna īstenošanos.

Lai arī lija un no konstantās iekāpšanas visdažadākajās peļķēs manas kedas nu bija pavisam slapjas, es zināju, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Kaut kur pakrūtē gan pavīdēja doma par to, kā mēs visu ceļu ietu sadevušies rokās, bet tik pārdoša es nedrīkstēju būt.

Lietus, nakts un Stelpes šoseja tagad bija mūsu.

Un tad bija nakts, kad tu mani noskūpstīji un es pieliku visus spēkus, lai pēc iespējas ilgāk paliktu nomodā, jo nespēju iztēloties, ka mēs varētu zaudēt tik ļoti vērtīgo laiku, ko pavadīt ar tevi.

Un bija rīts, kad es kā maza muļķa meitene cerēju- tu mani apķersi un mēs pa īstam pamodīsimies kopā.