stieplite

Ieraksts ar nelielu laika nobīdi, jo viss sākās 11. maijā.

Manuprāt, tu pat īsti nenojauti, kas slēpās zem maniem vārdiem. Lai gan drīz vien es pat vairs neko neslēpu, teicu pārdrošas lietas- tādas, ko noklusētu, ja vien nebūtu pirmo trīs alus kausu. Bet es smējos, pārvērtu visu par joku, pati cerēdama, ka tu ieskatīsies manās acīs un sapratīsi.

Vārdu pa vārdam un tā pēc dažām stundām tu jau biji manās mājās, manuprāt, tu pat īsti nenojauti, kā. Tajā brīdī apmulsu es, jo visa vakara gaitā ne brīdi nebiju aizdomājusies par saprāta nozīmī tajā, vnk paļāvos, ka manās acīs tu atradīsi, ko tādu no kā neatteiksies.

Es neatļāvu tev uzreiz nākt manā istabā, jo tā ir mana mazā pasaulīte, kur tu neveikli drošvien būtu iznīcinājis kaltētos ziedus un bildes ar manu bijušo draugu. Turklāt man bija bail, ka esmu bijusi pārsteidzīga, tā uzreiz laižot tevi savā dzīvē.

Mēs gājām pastaigāties. Tumsa, pavasaris,kas tik nežēlīgi mēģināja sevi uzdot par vasaru, kad nav jādomā ne par ko, bet var naktī skriet uz upi peldēties, tad izbradāt zemeņu vagas, meklējot pašu sārtāko ogu, un galu galā aizmigt turpat siena gubā. Es zināju, ka no rīta būs neveikli jāpamostas, izspūrušiem matiem, izsmērētu skropstu tušu un bailēm par to, ka tu varbūt nožēlo.

Bet tas bija citādāks rīts, ar kafiju un kelogsiem ar pienu. Jau pamostoties, es biju nolēmusi, ka nebēgšu un neizvairīšos no tevis. Bet radīšu apkārt citu pasauli, tādu, kurā es nevis baidītos no tavas nožēlas, bet paļautos un paslēptos tev blakus.

Un tad pieturā, pavadot tevi, es centos uzminēt, par ko tu domā. Un kamēr kāpu pa daudzdzīvokļu mājas trepēm, es naivi cerēju- tu domā par to, ko izlasīji manās acīs.