Sapnis pie upes
Laikam tas bija Ulmaņa un Vienības gatvju krustojums. Neatceros, kas tas bija par transporta līdzekli, kurā atrados es. Laikam jau autobuss, jo logs bija liels. Ieraudzīju vienu pilnīgās lupatās mašīnu krūmos, kura pasažieri acīmredzot bija beigti. Pārbraucot krustojumu, ieraudzīju otru mašīnu, melnu BMW. Kura bija ietriekusies sētā un pēc tam vēl stabā un salocijusies astotniekā. Visi trīs pasažieri bija iespiesti mašīnā tā, ka ķermeņs apakšējā daļa bija automašīnā, bet rumpis pieejams pubiskai apskatei. Visiem trijiem bija melnas drēbes, vienam tumši mati, abiem pārējiem gaiši. Tumšmatis bija beigts un viņš bija nokāris galvu tā, ka redz tikai pakausi. Viens no gaišmatainajiem bija ar līku degunu, no kura, tāpat kā no mutes un ausīm un pakauša tecēja asinis, centās diviem pārējiem parādīt uz otru mašīnu, kuriem viņi acīmredzot bija dzinušies pakaļ, taču lielo sāpju dēļ viņam tas neizdevās. Otrs gaišmatainais atradās tieši pretim brauktuves malai stāvus iespiests starp mašīnas daļām ar atgāztu galvu un vaļā muti, no kuras tecēja asinis, taču varēja redzēt, ka viņam avārijā ir izsisti gandrīz visi priekšzobi. Viņš mēģināja pakustēties, taču nevarēja. Tad autobuss veda mani tālāk desmit metrus, bet tad nolēma atgriezties un parādīt man šo skatu vēlreiz. Un tad tāpat vēl vienu reizi. Pirmajam gaišmatainajam uz sejas sāka krāties āda, tā nokarājās no uzacīm, deguna, vaigiem un zoda. Viņš vairs nekustējās. Otram seja bija kļuvusi plakanāka, it kā kāds būtu pārbraucis pāri ar ceļarulli. Zobu trūkums un caurumaino smaganu asiņošana kļuva vēl uzskatāmāka.
Tas ir apmēram tas, ko es atceros. Šāds sapnis man parādījās laukos, kaut kur starp zobu sāpju bezmiegu, komu un miegu.