Varēja būt arī tā

Kad man bija piecpadsmit, sapņu tēlam bija jābūt Kimai Vaildai.
Kad man bija astoņpadsmit, domāju ka sievietei jābūt gudrai, lai varētu mani interesēt. Nu kā Lorija Anersonei.
Kad man bija divdesmitčetri, sievietei bija jābūt neprognozējamai un neprātu rosinošai. Nu kā Kimai Gordonei.
Kad man bija divdesmitastoņi, sievietei bija jābūt romantiskai un bērnišķīgai čirkai. Kā Elisonei Šovai.
Kad man bija trīsdesmitpieci, sievietei bija jābūt neprātīgai, eksplozīvai, nepārliecinātai par sevi, bet pārliecinātai par savām vēlmēm. Nu kā Pollijai Džīnai.
Tagad viņai jābūt spriganam zaķeniekam. kā Ellijai Gūldingai, savukārt man jābūt TV tālvadības pults operatoram.

Tas ir arī viss, Aplis noslēdzies. Vēstures beigas.

kihelkonna min humoru kā nacionālās identitātes nozīmīgāko pazīmi. Neesmu pētījis šo tēmu, tikai daži mani vērojumi, nenoliedzot, ka raksturīgs humors lokalizējas teritoriālā kultūrtelpā:

Vispirms gribētu nošķirt divas lietas - humoru un humora izjūtu. Jo savstarpējas nesapratnes gadījumā viens vaino humora kvalitāti, otrs vaino spēju uztvert un adekvāti sagremot joku pērles.

Humora izjūta ir saistīta ar spēju abstrakti domāt. Ne velti šim internacionālajam vārdam latviešu valodā ir apzīmējums, īpašība - asprātīgs. Labs joku plēsējs ir tāds, kam ir ass prāts - tāds, kuram ir laba valodas izjūta, plaša kultūras zināšanu bagāža, ātra reakcija, spēja noformulēt domu. Un pretī jābūt tikpat asu prātu apveltītam, stipram kombinatorikā, lai ātri izkalkulētu kalambūru, slēpto atsauci. Un humors ir šķirisks. Zemāks IQ objektīvi vairāk operē fizioloģiskā līmenī, tajā līmenī, kur dažādu kultūru un pieredzes cilvēki īpaši neatšķiras - līdz ar to zemjostasvietas joki un uz instinktīvajām, arhetipiskajām bailēm spēlējošais humors ir saprotami jebkurā vietā pasaulē (daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens). Mainoties vecumam arī mainās spēja saprast, uztvert, sajust humoru - pēc sevis redzu. Tas nozīmē, ka humora izjūta ir trenējama tāpat kā spēks, izturība, prasmes, atmiņa.
Kad par kritēriju saderībai un sapratnei min saskanīgu humora izjūtu, tad tas patiesībā nozīmē vajadzību pēc līdzīgām kognitīvajām spējām - līdzīgu domāšanas ātrumu. Domāju, ka diviem nūģiem šahistiem vai programmētājiem atrastos par ko kopā pasmieties, ne tikai atsaucoties uz profesionālās zināšanās balstītiem kōdiem vai slengu un solidaritāti.

Humors kā nacionālās identitātes pīlārs? Nē, drīzāk kā ķieģelis nācijai raksturīgajā mentalitātes būvē, ko nosaka izpratne par ētiku un estētiku, uzvedības normām un to robežām.

Mūzika: Joni Mitchell - Song to a Seagull

bez atbildes kihelkonai, vēl jo vairāk sakritība ar lemura izteikumiem ir tikai sakritība, bet izskatās mans desmitstundnieks tuvākajam laikam būs Prolapse Flat Velocity Curve https://www.youtube.com/watch?v=P--PC85Hppw
uz to pusi jau iet

Vai šitādus video renderē?
http://youtu.be/LXO-jKksQkM (dubstep robodeja)

Ir kāds veids kā ticami un mājas apstākļos atšķirt pēcapstrādē viltotu īstenību no neizmainītas dokumentālas realitātes?

Runā ka suņiem pēcnācēju gēnos esot visu kuces jebkad bijušo "partneru" ģenētiskais kods mantojumā, tam pat esot zinātnisks nosaukums; daži sliecas ticēt, ka šī parādība esot novērojama arī pie cilvēkiem.
Es pat ietu tālāk, uzdrošinātos apgalvot, ka ir tā, ka vīrietis noteikti transmisīvā veidā caur sievieti inficējas ar viņas iepriekšējo "draugu" mentāli-enerģētisko informāciju, kļūstot par hibrīdu un tam mainās viņa paša dzimtais ģenētiskais kods

slidotavā šodien bija tikai seši slidotāji, vietas katram atliku likām. šis bija tas paaugstinātās maksas seanss, kur jāpiemaksā par to ka, hallē izslēdz lielās gaismas, bet ieslēdz pāris krāsainas gaismiņas. sākumā dusmojos par to pustumsu, jo kamēr vēl nebiju atsvaidzinājis ledus un līdzsvara sajūtu, jutos nestabili un diskomfortabli. kamēr riņķoju lielos apļus, pamazām apradu. un tad palika kādas piecpadsmit minūtes līdz seansa beigām, pēkšņi sajutu skanošo muzikālo fonu. tas bija kaut kas, kas varētu būt kaut kāds evanescence dabstepīgā pārcēlumā, nu tur aptuveni skrillekss pēcapstrādē. man iedeva pa galvu, aizpeldēju transā, izrādījās, ka protu dejot, izrādījās, ka kustības uz slidām ir tik piemērotās tādai mūzikai, manas kustības saplūda ar skaņām un ritmu, viss tik plūstoši, līgani, tik daiļi. nekad nekad neviena kluba vai koncerta pieredze nebija tik jumtu noraujoša, jo tas ātrums un kustību dinamika piešķīra jaunas dimensijas manam stāvoklim telpā, manam leņķim pret horizontu, tās iespējas mainīt savu novietojumu, izturēt kustību daudzas taktis it kā sastingumā, tomēr relatīvā pārvietojumā, es griezu piruetes kā nekad nebiju griezis, es nezināju, ka es tā māku, es piešķīru sev nebijušus impulsus rotēšanai un spēka plecus griezes momentiem

Kad beidzās šis skaņdarbs, mūzika apstājās, es arī, es skaidri dzirdēju pūli tribīnēs, kurš man uzgavilēja ar ovācijām.
Pēc mirkļa es noskurinājos, sakārtoju cepuri, aizslidoju veikt parastos apļus lielā ātrumā. Un domāju: kas te tikko notika?


atj. nākošajā rītā atradu kaut ko līdzīgu, taču ne šo, jo elliju jau es noteikti uzreiz pazītu: https://www.youtube.com/watch?v=-e_3Cg9GZFU

Mūzika: Atalyja

No ekselences plombīra (naturāls produkts) mutē paliek vārīta piena pēcgarša. -mīnuss. Toties pluss — vismaz piena pēcgarša.

Eksperimenti turpinās: ja šo izstrādājumu pieliek pie kafijas, tad tai parādās vārīta piena aromāts, pašas kafijas smaržu nejūt. Dzēriens garšo pēc piededzinātas piena plēves, tomēr specifisko kafijas rūgtuma un markas skābuma noti var saklausīt.

Eksperimentā izmantota lavazza espresso, aplieta krūzē

iepriekšējā reize, kas pie viena bija vienīgā, pirmā un pēdējā, beidzās ar desmit rubļu soda naudas samaksāšanu valsts auto inspektoram, jo es mācēju pārvietoties tikai taisnā virzienā, iebraucu no Palmielas Ļeņinielā gandrīz līdz vidum, lai apgrieztos. Milicis par braukšanu bez tiesībām un gandrīz CSN izraisīšanu, gribēja atņemt motorolleru. Par laimi īpašnieks klasesbiedrs milicim apsolījās man vairs nedot braukt. Tā mana divriteņu motorizētā braucamrīka braucēja karjera izbeidzās pēc divdesmit metru brauciena un neilga vairāk par pusminūti. Pēc tam man nebija tādu draugu, kam būtu bijis mocītis. (vienīgi Jankam laukos, saskaņā ar paša nostāstiem).
Līdz šai nedēļai.
Iemainīju automobīli pret motorolleri. Juhuhūūū jēē!!
uz pāris nedēļām.

Lielisks agregāts. 125 3centimetri, ap 250 kg. Tās smaržas, tās ziedoņa smaržas tādā intensitātē traucas pretī, jo īpaši, kad tā ātrāk ieskrienas. Līdzīgi ir tikai gazika kuzavā kratīties zabroskā uz baltās čeremas augšu. Šitam skūterim ir pārliecinoša caurgājība purva takās, jauda smilšu ceļos. Visu pēcpusdienu vizinājos pa rajonu bez nolūka nokļūt vajadzīgā vietā. Sirds izdziedājās laimīgu dziesmu, trūka tikai ko pavest

Mūzika: Dzeltenie Pastnieki - vienmēr klusi

Kādu mēnesi nebiju interesējies par masu mediju saturu, līdz manīm arī nenonāk "tautas" veidots saturs publiskajā informācijas telpā, jo īpaši kopš brīža, kad sāka kurties kara gaidu uguntiņas. Ne jau politapātijas dēļ, bet lai ierobežotos no polituzskata manipulācijām.
Tad nu agras rīta stundas bezmiega dēļ tomēr pieķēros palasīt Latiņinas jaunākā priekšlasījuma transskriptu:
http://echo.msk.ru/programs/code/1303030-echo/

Nevarētu teikt ka lasītais pārsteidza, taču tādā bezcerīgā nolemtībā gan iedzina.
Jo vairāk tāpēc, ka tas ir par mikrodzīvi, manu dzīvi, kurā jāgatavojas karam, ja gribi mierīgi sadzīvot; par manu dzīvi, kurā par vājuma pazīmi tiek uzskatīta kompromisu meklēšana, par manu dzīvi, kurā cits savus mērķus sasniedz piesedzoties ar dzīvo vairogu

Saprotu, ka pilsētas sabiedriskajā vidē dzert vīnu no 3litrīgās tetrapakas ir legāli? Tas tak neskaitās ar atvērtu pudeli parciņos tusēt, ne?

TV Komentētāja: "ar izcilām līnijām un darbspējām apveltīta itāļu slidotāja"

nez tirdzniecības, izklaides un atpūtas centrs neapsver pārzīmoloties? esošais daudznozīmīgais nosaukums pamazām sakompromitējas..

"Tāpat slimnīcās nonākuši desmit narkotisko vielu lietotāji - visi vīrieši vecumā no 18 līdz 38 gadiem. Astoņi no viņiem atzinuši, ka smēķējuši augu maisījumu Spice."
iz http://www.diena.lv/latvija/zinas/slimnica-nogadats-berns-kuram-vienaudzis-sitis-pa-galvu-ar-amuru-14048983

tagad
no rīta virtuvē: eswēhā
pa ceļam: gold
cauru dienu uz vietas: spin
pirms iemigšanas: ikoncerts

agrāk
pa ceļam: eLeRviens

vēl agrāk
pa ceļam: skonto, simtviens

vēl senāk agrāk
pa ceļam: naba

Mūzika: spin: Pharrell Williams - Happy

Man pirms nesena laika svarīgi kļuva noskaidrot vai es esmu izdomāts, vai es visu izdomāju, vai varbūt tikai citi mani izdomā, kaut īstenībā es tikai iedomājos, ka mani izdomā. Tad nu apsvēru intervēt lieciniekus. Apsvērumus gan atmetu jebkuru apstiprinājumu zemā praktiskā pielietojuma un izmantojamības dēļ. Tomēr sagadījās svarīgu liecinieku nejauši pie veikala kasēm sastapt, tad nu vārds pa vārdam - pie saskares momentiem dzīvē. Noskaidrojās, ka es neko neizdomāju - poju toļka a tom što vižu. Bet redzu to ko citi. Tagad esmu uztraucies vai šīs zināšanas mierina vai uztrauc? Tas ka neko nemaina, tas gan skaidrs.

Cik tipiski - pirms izrādes blakus sēdošās sirmgalves palūdza lai izslēdzu skaņu viņu mobilajiem tālruņiem, pašas protot tikai pavisam izslēgt. Nācās atcerēties - tādu nokiju beidzu lietot pirms pāris gadiem pēc kādu sešu gadu izmantošanas. Vēl liku ielāgot pogas. Dabīgi, viens no šiem aparātiem sāka pilnā skaļumā zvanīt pašā izrādes dramatiskākajā kulminācijas brīdī, kad apkārt pilnīgs klusums. Un to stulbo telefonu nekādi nesanāk atrast pa rokassomiņu.

Mūzika: kings of leon pa tv

Būvmateriālu veikalā šodien ievērojama atlaide, ja esi sieviete. Mēs ar brāli un viņa sievu bijām sievietes - flīzes vannas istabai dabūjām krietni lētāk, ietaupījums gandrīz sešdesmit eirõ. Pa ceļam klausījos rādiõ, tur informēja, ka šodien katra ir pelnījusi ziedus un jaunu pežõ, lai nākot tik uz salõnu izvēlēties mazo smuko, vai vidējo zolīdo, vai lielo kruto. Tad rādiõ sāka spēlēt Kailiju Minogu ar viņas jaunībsdienu rõzā ai šud bī sou lakī lakī lakī , man sacēlās noskaņojums tāds viss pozitīvs, pretī tobrīd brauca praida parāde rotātos autõ, visa tāda pozitīva un rõzā, bet es aizdomīgi domāju par merčendaizeru obligāto salidojumu, kur korporatīvo autõ izrotāšana ar balõniem ir no senplānotā mārketinga budžeta, tāpat arī krāsaini tērpi, puķes un lūpas - rindā dominēja dienesta krāsās un šriftos aplīmēti autõ - redzēju sieviešu dezodorantu, itāļu virtuves, zviedru autõjumta stiprinājumu reklamētājus, kas pat promõ nolūkos bija piraņas bērn II kajaku uz jumta piemontējuši, eh visas pašapzinīgas un lepnas un laimīgas un priecīgas un solidāras vairāk nekā konkurējošas - ja manis nav šeit, tad es iespējams uz darbu parīt vairs varu nenākt

Atkal atcerējos to savu samulsumu Krimā: http://klab.lv/users/starro/163629.html
domājot par to kā ir kad šķiet ka dzīvo naidīgā vietā

atradu dienas arhīvos: http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/krievijas-patriarhs-stridiga-vizite-ukraina-709044
domājot par universālo, ortodoksālo, cēzarisko

- Mūsdienās nekam vairs nevar ticēt. Īpaši ja tas saistīts ar naudu.
- Esgantā nedomāju.
- Manuprāt, viss kas saistīts ar naudu ir sazvērestība. Iespējams man no tās vispār vajadzētu distancēties.
- ku-kū ...
http://www.youtube.com/watch?v=C8Cqyehielk

-------

- bāc, viņi manā kolā salikuši ledu, es taču neprasīju!
- tas lai varētu dārgāk pārdot.
- domā ledus ir dārgāks kā kolas pulveris?
- noteikti. tas nav vienkāršs ledus. makdonalts tam ūdenim pievieno speciālus saldēšanas aģentus, kas neļauj tam ledum tik ātri izkust. nu tādas vielas, kas kolai pazemina ledus kušanas temperatūru.

------

- Varbūt trases saimnieki patiešām kaut ko pēdējā brīdī uzkaisīja sniegam, par ko paziņoja savējiem – Šipuļinam ātrākais slēpojums –, bet piemirsa pateikt pārējiem...
- Dienas laikā trase atlaižas un viņu uzdevums – panākt, lai sacensību laikā nebūtu putra. Pēc nostāstiem, par ko savā starpā runā treneri – viņi berot uz sniega kaut kādu cietinātāju. Es pats to neesmu redzējis, taču tā notiek, arī Pasaules kausos. Un tas rada problēmas, jo ..
http://sportacentrs.com/soci_2014/09022014-berkulis_nav_variantu_sodien_jasauj_nulle

Mūzika: Sonic Youth - the eternal

ir reizes, kad tā jūtīgāk un saasinātāk reaģē uz ikdienišķām pieredzēm, ar tendenciozu tendenci selektīvāk fokusējies uz parastiem notikumiem, piemēram, personīgi uzrunā nejaušā kinofilmā redzētais. parastā ikdienā noskatītos to filmu - jā, nu normāla, bet nekas sevišķs, nekas tāds ko paturēt prātā, kur nu vēl par ko īpaši jūsmot. pilnīgi savādāk, caur ļoti personīgām emocijām vērtē, ja paša dzīvē notiek dzīve, ko labāk izdzīvotu tikai kā līdzpārdzīvojumu ekrānā redzamajam. labi, tas ir vispārzināmais. taču kā ir iespējams dabūt tādai filmai oskaru? tiešām vairums žūrijas ir tobrīd nenormālā emocionālā stāvoklī?

http://dullais.sapnis.com/2012/05/15/Asghar-Farhadi-A-Separation

te var noskatīties visu: www.youtube.com/watch?v=fo9QikM-Vh0

Mūzika: Emeli Sande

Ja iepriekšējā ierakstā nolasās, ka jūtos tā, ka taisītos kaut ko sastrādāt un pats par to neuzzināt, tad daru zināmu, ka šādi pieņēmumi ir pāragri.

Informēju, ka uz pārdomām par savas "pieredzes vecumu" rosināja žurnālā "Rīgas Laiks" lasītā Lešinskas intervija ar Zanderi, kurā Inese saka, ka jūtoties astoņdesmitgadīga. Savukārt pašam atbildot uz šādu jautājumu nācās konstatēt, ka ir virkne jomu, kurās man joprojām nav nekādas pieredzes un savukārt ir arī ļoti intensīvi notikumi bijuši ar apjomīgu emocionālo slodzi, no kuras "es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis". Pieminot popkultūras ikonas, vērsu uzmanību uz neeksistējošu vecumu personām, lai ilustrētu, ka nav iespējams savu pieredzi saistīt ar bagāta mūža izteikšanu ciparos - nodzīvotās vasarās.

Cerībā, ka kaut mazliet tiks kliedētas iespējamās šaubas par manu motivāciju, paldies jau iepriekš.

Cik vecs es esmu, jūs gribat zināt, tīri tā iekšēji, pēc sajūtas?
Trīsdesmitčetri man ir. Vai divdesmitastoņi. Nu kā jēzum. Vai kobeinu kurtam un morisonu džimim. Vai čēesmitviens kā lenonu džonim. Esmu tieši tik vecs, kā visi tie, par kuriem mēs neuzzināsim, ko viņi varētu vēl tādu sastrādāt un kāds sūds vai meistargabals tas būtu, ja tāds būtu.

un ko tad šaj sakarā man piesūta? ( - biļetu servis promoutē )

Kultūrai ir telpa un tā nāk no rītiem. Negribi - nepērc, taču rēķinies, ka tā tu pavisam izkritīsi no sajēgas par notikumiem un notiekošo.

Mūzika: Felbomlasztott Mentökocsi - Venetian Snares

Eh, stopētāji serčiks ir cauri. Šņuk. Būs vēl jaunas sezonas?

Kad ar bērniņu ejam pa Rīgas ielām, bērniņš skaļi sajūsminās par redzamiem tramvajiem, trolejbusiem, arī autobusiem. Nekas, pacieties, es viņam saku, gan jau arī tu kādreiz tiksi izvizināta Rīgas sabiedriskajā satiksmē, bet ja labi uzvedīsies, tad varbūt pat latvijas pasažieru vilcienā. Jo vai tad tava daudzkārtējā lidināšanās aeoroplānos un jūras šķērsošana kuģī var būt tik iekārojama izklaide?

Pienāk mana rinda lielveikalā pie konditorejas stenda, mums acu kontakts ar pārdevēju, mēms jautājums viņas acīs un lūpu kustībās. "Ku-kū!" es viņai saku. Neizpratnes ēna, pat sašutuma kontūras iezīmējas viņas vaibstos. Ak jā, atvainojos, kūku "Ku-kū", lūdzu, to no kūkotavas.

( torķiks )

Mūzika: Blue Roses - Does Anyone Love Me Now?

Sadomāju iesēdināt skuķi autobeņķī un nobraukt ciemos pie draugiem vecgadu pavadīt, saģērbāmies, taču auto nešķīlās, āķis iztukšojies. Meklēju pēc gaismekļa, lai lādētāju šķūnī ieraudzītu, eh, vakar vēl bija, tagad nav. Un tad vēl izrādījās, ka OCTA šodien beigusies. Zīmes, ka jāpaliek mājās, zem segas, atslēdzot elektroierīces? Ak, datoram arī barošanas bloks vai trafs šovakar atteica. Tad zīme, ka nav jāsēž netā, bet jādodas laukā? Ar vilcienu?

baigi vaig uzpīpēt. jau kopš vakar. vislaik vaig.

Atgādiniet man, ļūdzu, cik maksāja lata ieviešanas iedzīvotāju informēšanas kampaņa. un kā tauta zināja kur lai tagad liek rubļus un kā vispār tagad dzīvot. un vai tik nebija kādi tirgotāji - negodīgi lata ieviesēji.

tiešām pa šo laiku tauta ir kļuvusi stulbāka, ar "īpašākām vajadzībām"?

Vilcene bija kuce labākajos kuces gados. Droši vien augstu bara rangā, savus šī gada kucēnus jau padzinusi. Mednieku kolektīva "Bāka" vadītājs, medību platību pie Dižpurva starp Anci un Miķeļtorni apsaimniekotājs mums par viņu solīja trīs polšus. Par dzīvu vai mirušu.

Tas bija garš masts, dzinēju bija 3x mazāk par plintniekiem, kuri varēja izstāties apkārt nogabalam pa perimetru. Mums nācās izretoties tā, ka blakus dzinēju nemaz nedzird ūjinām. Tomēr pēc pusstundas bridiena pa dzērveņpurva vaivarājiem redzeslokā parādījās Janka, kurš dzina man blakus. Dagājām līdz stigai, vienojāmies sagaidīt pārējos dzinējus, lai izlīdzinātos. Pastāvējām kādu laiciņu, citus dzinējus neredzējām, nedzirdējām. Nevarēja saprast vai šie jau prom, vai vēl iepakaļus. Gājām klaigādami tālāk. Tas lai plintieks neuzbliež. Pēkšņi -ba-bāc, būkšķis man gandrīz blakus, aha, tikai viens šāviens, tad jau gan jau ka kukainis ir gar zemi ar pirmo šāvienu. Vēl pēc brītiņa blakus krūmos kaut kāds ņiguņegs. Es nemaz negāju skatīties, kas tur notiek. Mani tas pārāk neinteresē. Gan jau pēc tam tāpat visu varēs dzirdēt. Ja pūdelis, tad zobgalības visu atlikušo dienu, tā pat , ja kritis nelegāls medījums pa pustūkstoti soda naudas latu. Ja viss atbilstoši licencēm un trofeju vērtīgumam, tad būs daudz jāklausās, kā dzīvnieks nācis, mucis, sprucis, kritis.

Vilcene viltīgi bija nākusi pa manām atpēdām, aukstasinīgi palaidusi mani garām, tomēr uz stigas, vietā, kur pirms brīža biju stāvējis es, to ķēra Atēna lode. Tā bija liela vilku mātīte, krietni sabarojusies apkārtnes zemnieku jērus uz ziemu. Pēc trim gadiem tajā apkārtnē būs par kādiem astoņiem plēsējiem mazāk, tāds lūk ieguvums vietējai ekonomikai, valsts prēmija mednieku kolektīva vadītājam, izbāzenis Atēnam, polšus izdzērām visi kopā vakarā pēc tam, piedzērāmies visi pamatīgi, bet Keika piedzērās tā, ka pakrita zāles vidū, aizmiga, sametās vēsi, atrada viesu nama saimnieka gultu, pievēma to. Droši vien tas tāpēc, ka viņš vienmēr ierodas tikai uz saviesīgo daļu savu humāno uzskatu dēļ.