Tiesa gan (ir vesels slānis, kas šādi parazitē, kaut procentuāli to ir visai maz no kopējās valsts iedzīvotāju masas), taču tikai zināmā mērā. Vismaz teorētiski no "netveramu" produktu dodošām nozarēm sabiedrība gust kādu nebūt labumu. Šāds emocionālais labums ir no operas jauniestudējuma (kaut to uz maizes neuzsmērēsi), spēlfilmas, teātra izrādes, grāmatas, basketbola komandas spēles. Tāpēc sabiedrība zināmā mērā subsidē šādas tikai ar kultūru saistītas jomas (cits jautājums ir konkrētā gadījuma kvalitāte utt.). Aber kāpēc jāsubsidē manu kaimiņu Kazimiru, kurš konsekventi atsakās ko mainīt savā dzīvē, bet turpina sēt cukurbietes, kaut visi saka un pats apjēdz, ka tās nevienam nav vajadzīgas? Kur te sabiedrībai kāds labums izņemot to, ka tas plencis reizi gadā apar savu pleķīti?