Ideāli. Varu tikai papildināt ar to, ka

Stratēģija (ilgtermiņa kontrole) jākombinē ar taktiku (īstermiņa kontrole). Taktikā arī spontanitāte dod labus rezultātus (bez ciešanām sev un citiem) tad, ja nav šaubu par izvēlēto stratēģiju. Tāda kā balansēšana uz iedvesmas viļņa, kā sērfotājam, kas kaifo par nejaušību pilno un sarežģīto procesu, bet zina, kurā krastā vilnis viņu izmetīs. Var jau arī iekāpt motorlaivā un atbraukt līdz krastam ar benzīnu, bet tad tā būs uzskatāmi pragmatiska nevis spontāna pieeja. Bet ja ar motorlaivu riņķosi pa okeānu, tevi uzskatīs par aptaurētu mēnessērdzīgo, kuram nav sava mērķa, bet kas dzelžaini turpina iesākto. Lai vai kā, par katru puslīdz nopietnu lietu ir sava sajūta, kuru pieeju izvēlēties. Bet tas ir jau par sensorās domāšanas tēmu.