Es reiz sen, sen atpakaļ cietu autoavārijā, braucot at taksi. Taksis apmeta divus kūleņus un ilgu laiku slīdēja uz jumta pa pretējo braukšanas joslu. Nebija nekādu izbaiļu, tikai pārsteigums. Bailes piemetās, kad taksis apstājās, un es izdzirdēju kaut kur kaut ko pilam. Benzīns, es nodomāju. Jātiek ārā. Un izsūcos pa mazu spraudziņu starp saolcīto bagāžnieku un izsisto aizmugures logu. Jāteic, mašīna bija saspiesta, saņurcīta, pakaļējais sēdeklis, uz kura sēdējām divatā, nesaprotamā kārtā bija izsviests ārā no mašīnas pa kādu no logiem.
Nu jā, es izlīdu laukā, jutos mierīgi, redzēju, ka nevienam no braucējiem nekas nekait, ieraidzīju pūli ielas malā, satrauktos cilvēkus, kuri gaida līķus un asinis, ieraudzīju vienu no mūsējiem - braucējiem, kurš drusku bāls, bet mierīgs stāvēja ielas malā, sapratu, ka sievietei šādā situācijā pienākas raudāt un devos pie viņa jau skaļi vaimanādama. Asaras arī atradās. Jutos kā aktrise. Apzināti spēlēju. Tomēr - skaidrs - biaj arī satraukums, zināmā mērā šoks - tāpec grūti pateikt, kas bija primārs. Vai klišejiskā pārliecība, ka tieši tā man tagad jāreaģē, vai tomēr organisma reakcija, kurai es tikai ātri piemēroju attiecīgu izpausmes veidu. Kājas jau pēc brīža arī sāka trīcēt. Pašas ni sevis.