Man nākas pārformulēt būtībā to pašu jautājumu: kāds sakars manai politiskajai pārliecībai (un tam, cik nopietna/pamatota tev tā šķiet) ar to, cik labs kareivis es būtu?

Šeit runa ir tieši par Latvijas neatkarības aizstāvēšanu, proti, par scenāriju, kur iebrūk ārējs spēks, un ir jāizvēlas starp iešanu armijā vai bēgšanu. Kontekstam vajadzēja būt skaidram no Arta ierakstiem.

Tas, ko tu saki, loģiski neizriet no manis sacītā. Vispār izskatās, ka tu šobrīd ļoti centies burtiski interpretēt ierakstu, kurš acīmredzami nav domāts burtiski. Ir runa par to, es ar savu dzīvību negribu aizstāvēt valsti, kura balstīta man svešos ideālos (kristiešu morālē). Es nosaucu pāris man svarīgas politikas izmaiņas, kas liktu svaru kausiem sasvērties pretējā virzienā. Iemesls, kādēļ es vispār par to runāju, ir Arta ieraksti.

Ierēcu par "pamest valsti".

Ignmārs atnāk mājās no darba un saka sievai: "Mīļā, man jāpamet Latvija, jo, ja to atkal iekaros, es apdraudēšu pārējo sabiedrību. Es kļūšu par vispārēju sabiedrības draudu. Nospļauties par to, ka Rietumu pasaulē vidējais pilsonis vairs nepiedalās karadarbībā, kā arī karadarbības vairs nav tik visaptverošas kā tēvijas un mātijas karu laikā. Kāds internetā mani p-p-p-pārliecināja bez argumentiem par to, ka es apdraudēšu valsti un es tagad baidos pats no sevis. Lūdzu, saproti mani."

:D

austrumu kaimiņš te iebrūk tikai tavos slapjajos sapņos.

austrumu kaimiņš ir slavens ar savu kristiešu morāli.

Šie ir tie kristīgie argumenti?

redzu aicinājumu atgriezties pie tīņu žurnāliem. ir kaut kas nekristiešiem iesakāms?