post hominum memoriam..
..ēka, ikdienišķā smilšpapīrā kraupēta un trīta,teju gruvuma slieksni šķērsojusi, bet tomēr-mītne.
Telpa ar vairākām sienām, dakstiņiem un tik jauneklīgo māju sajūtu tajā.
Arī ar logiem tā nav tikusi apdalīta, pasaules staigulēm-acīm, allaž rodas kāda saite pie kuras vījīgi piesliet skatu-krāšņotu ainavu kontinuums.
Bagātināšanās ar cukurvatēm, kas haotiski iekaisītas neona peļķēs un miniatūriem bruņnešiem, kas manierē galanti sten savā nastā.
Nav mani[turpmāk tekstā-dvēseli,kas zin vai manu] ar klātbūtni godājuši traģikas šarlatāni, kas mēdzot vēstīt, ka šī nav īstenā vieta kur atgriezties.
Dienas vadītas dimanta siksniņā, kuru cieši apsaitējusi ap delnas locītavām, es uzcītīgi percipēju mudināt maršēt mani arī turpmāk.
Nelielas grēdas un virsotņu ieņemšanas, daudz tika klīsts un sniegts pēc algojumiem,tomēr tikai retumis šī atgriešanās plauksme atšķīrās no kaisles pēc līdzsvara koncepsijas.
Ik naktis, kad dvēsele pagurumā streipuļoja,apņēmīgi stutēdamās pret laternu stabiem, pavērās arkas un bēniņu istabas slaidajās rūtīs vizmi atstarojās kāda zilgana spozme.
Būtu bijis destilēti absurdi, ja atgriežoties tikumības pavards būtu izdzisis un uzticības oļi, kas ieņēma kamīna dekorācijas podestu, tā vienkārši tiktu aizskaloti ar ikrītējo dziedoņa šalku.
Jā, viņas materiāls kliedza glamūra un piedauzības, bet ko gan dvēselei parmest,šis smārdojošais purvs, kurā slīkoņa patentu iepērk ikviens imigrants viņas takai bija kā zvārgi aizbultēts un neieņemts orderis.
ļodzīgās puantes, kuru lakādas virves fetiši piegūla dvēseles etaloniskajām kontūrām, purpura vaigu sārtums, kas tik kontrastējoši zīmēja iekāri viņas bezdieva grimasēs,ogļmelnās skropstas, kas plūstošā dejā teicās mesties kopā ar vēja stabulēm, solot tās spēlēt vien no gaisa švīkstu saceltā mutuļa un kārnās labestības..Mati, kas kā zīdkokles stīgas dvašoja ritmiskus flamenko motīvus kaismi vilinot dievietes lavīnā..
Skrandaine zieķējās darvas sīrupā, gards tiem, kas akli mielojās, kārdināti miesiskie atteikt nesaspēja.
Šarmantaji bravūrai-dvēseles identitātei piemita ārkārtīgi vitāls lādiņš, kuram fizisks atraidījums-okulta dievturība.
Un tā arvien..nimfa ar savu mītisko gara mīlestību žņaudz nespējniekus.
atgriešanās okeānijā.
savās mājās-dzelmē.
'Gluži kā Kamēliju Dāma!', no savas pērļotās atzveltnes izlēsa knasks knieibiens sala.
Bet uzgaidiet mirkli, vai gaitās, kad baltas putas čalo sēravotos un bērzu dzīvelība iegrimst pilsētnieku ķermeņos,mēdz būt tik nāvējoši salti ?
'Apšaubāmi', nogurkstēja pīķoti ass balss tembrs un es atkārtoti isgrimu dūmakainas nokrāsas paspārnē.
Mājīgi tā-azotē.
Balti, balti , vai tie tavi, tie, kas dus, pār lūpām nenāk, vai tie tavi, vai, sasodīts, vai sirdspuksti tavi ?
Šonakt tik liegi tie sten, joprojām, es pārmetumu vaidos mītu, kam vērsi tiem nost,to likteņa balsi ?
Dvēseles meži, pļavas un birzes caurēm izdzīvotas.
Sagaidīji.
Sakumpt un sildīties, mirklī pat muras virst.

noskaņa-traģikomiska
plūstošie akordi-all my faith lost