Nahuj. Sākšu ar lamāšanos. Nahuj, nahuj, nahuj. Nedzeru jau kādu laiciņu un Man ir forši.Mana sociālā dzīve nav mainijusies. Bet pat uzlabojusies. Es strādāju radošā vidē. Lielākā dāvana esot skaidrā ir tas, ka man pašam ir uzradusies iedvesma un ir tas laiks iegrimt radošos procesos. Jau divus mēnešus būšu kā ielecis arī jaunās attiecībās un aizmirsis iepriekšējo dāmu ar ko satikos ( kuru gan vēl ar vien uzskatu par labāko draugu gan, jo tur tāds komonikeišens no pusvārda...neskatoties ka sen jau abi pa citiem palagiem). Kultūras pasākumi tik daudz cik septembrī sen nav bijuši, izskats uzlabojies, piķis turās, parādi dzēšas. Vopšim gandrīz visās dzīves jomās viss iet uz augšu. Bet aaaaghhh... bet viena figņa kura tik ātri nerisinās... tak nu dzīvot man sanāk tagad vecāku mājās, ķipa jā mans mantojums, jā tur ir dārzs, tas ir, kruts rajons... jibal viss man iet labi, tikai man nav Savu māju. Un būtu jau. Es varētu te dzīvot, izremontēt bēniņus un visvisādas labas lietas darīt. Ir jāvācas prom ar joni, citādāk būs pizģec. Pagaidām protams ir ērti samaksāt katru mēnesi 100€ un par nekādiem citiem maksājumiem nedomāt, bet tas ir murgs. Un man tā kā pofig par sevi. Es esmu iemācijies uzaudzēt pohujisma sienu, ja kāds dirš virsū man, ja kāds mēģina aizskart manas jūtas vai mani es varu to sagremot un izpļaut. ..žūpība man ir gēnos. Fāters tas ir kaut kāds pizģec. Un man ta ir pohuj. Bet tas pimpis neliek mieru muterei. Un es tur neko nespēju padarīt. Un tas debīlākais ka man sāp ka tā ir... jautājums kāpēc nav šķīrušies... nezinu... bail no pārmaiņām no sekām, īpašums... tak lērums lietu. Un manos spēkos nav pierunāt un nevaru arī māti vienmēr aizstāvēt. Viņš dirš virsū kad esmu pagriezis muguru, darbā vai kur citur. Lielāko laiku pavadu arī ārpus mājas, darbā vai pie draudzenes bet divas līdz trīs naktis nedēļā sanāk būt pie viņiem... un tas vienkārši nīcina laukā. Nervus prasa pamatīgus. Viens no lielākajiem iemesliem kādēļ izvēlos ceļu nedzert ir tas ka redzu kā pārvēršos par Tēvu. Es ar šausmām skatos kā viņš izuras pret Muterīti. Un ar riebumu atceros kā esmu izturējies pret bijušajām sievietēm. Bļēha. Es redzu par ko es pārvēsts ja turpinātu kost. Parasti dāmas pavelkas ka es tāds māksliniecisks, tāda forša dzīves uztvere, gultā radošs, ēst māku taisīt, rokas no dirsas neaug, džentelbeņķis... nu jā ... nu jā man pat tādam patīk būt... konstruktīvam. Bet ja dzeru ir dirsā... draudzene mani ir redzējusi tikai tagad kamēr skaidrā esmu... lai gan runājis esmu un godīgi pateicis kas ar mani un kā...šodien pat uzdevu jautājumu. Kāda būtu viņas reakcija ja es norautos. Man pašam nav ne jausmas kā es norautos. Drošvien izolējies buhātu nedēļu un tad ar kaunu un suņa acīm mēģinātu atkal atgriesties dzīvē. Nu i nahuj... brrr... baisi un riebīgi pat domāt... un tas radošais, to visvairāk negribas pazaudēt... kaut kas man teica ka alkohols ir apziņu paplašinoša viela paļubomu.... nu nē... nekādā gadījumā... apziņu izkropļojoša...alkohols man nu toč neko nepaplašina... vismaz ne man. Citiem ticu ka varbūt bet nu ne man... moš halucigēni, moš vitamīns īstermiņā bet ne alkohols. Lai gan ja atkrīt šmiga atkrīt arī pārējās vielas. Uz šturm gāju. Kompensācijai paņēmu zaļumus. Ehh nu nedabūju to ko biju gaidījis... uzpīpēju aizgāju uz delisnak ēst un aizbraucu mājās. Tā kā nezinu laikam man galīgi pēdējos mēnešos patīk dzīvot ar savu apziņu