Manā plejlistē ir atkal tādas grupas kā 10 gadus atpakaļ ... Hocico, Wumpscut, Flesh Field utt. Nezinu kāpēc. Nostaļģija laikam. 44 diena bez šmigas. Ehh ... man bija randiņš. Divi. Vakar otrais. Pirmajā randiņā... Aizvakar... Satikos pie LMA un gājām un sēdējām parciņā dzērām kafiju. Runājām par lietām. Centos būt godìgs. Cik nu vien varu. Sieviete forša. Gudra. Pietiekami dīvaina. Man jau nedìvainas nepatīk. Nu dīvaini cilvēki vispār patīk. Laikam tāpēc ka identificēju ar sevi. Atpazīstu viņos sevi. Tur kur kādam kāds tarakāns galvā. Tur spoguļattēls vien ir.
Pēc randiņa aizgāju uz filmu vakaru andrejsalā. Ar hmm sievieti kuru satikos un varētu viss būt. Nu varētu. Bet nav. Un es pat zinu kāpēc tās lietas tā sarežģījušās. Ir kopīgie elementi. Tikai atšķirības tomēr kā mēs to pasaulīti uztveram. Viņa to varbūt neatzīst bet viņa baidās. Un varbūt gribētu. Bet baidās. Un nelaujas. Nav tik impulsīvs zvērs. Saprāts strādā. Un ir bišķi tramīgs no manis. It kā par izrunātām lietām. Bet tomēr. Un es viņu saprotu. Ticu ka pie pareizajiem apstākļiem laika un vietas viss varētu būt samėrā vienkāršāk. Un ir jau ar. Ka tìri laiku mēs protam pavadīt labi tā pat. Bet tas jau nemaina to ka es jūtos vientuļi. Un esmu dikti viņā samìlējies. Tā ka tas traucē skatīties uz citām sievietēm.
Neskatoties uz to es tomēr biju uz randiņu. Biju un bija teiksim labāk kā iedomājos.
Vakar pilnīgi spontāni. Virtuāli uzaicināju peldēties. Un negaidīju ka piekritīs. Bijām peldējām. Bučojāmies. Un jūtu ka jā laikam jāļauj tiem notikumiem iet savu gaitu. Ja liktenis man piespēlē. Vismaz. Nebūt vientuļam. Kāpēc ne. Vispār dikti mīļa meitene liekas tāda. Tas randiņš vispār tāds kas atsita kaut kādus pusaudziskus mulsumus. Interesanti. Arī dabūju savdabīgu komplimentu. Nu man patika. Es esot dikti Terapeitisks. Terapeitisks jā tā man neviena nebija teikusi.
Pēc visa jūtu. Pēc žestiem pēc pieskārieniem. Meitene pieķersies. Es laujos. Man patīk. Bet negribētos lai sanāktu ka sāpinu. Ka esmu kretīns. Negribētos. Jo patreiz par sevi nezinu neko.