Ko es gribu. Principā uzņemties atbildību par sevi. Kaut kādā veidā pateikt viņai. Parādīt ka esmu palaidis. Bet tā nu ka saprot. Vēl ar vien protams nevaru ielīst otra cilvēka galvā. Bet man liekas ka viņa nesaprot ka šis bija tāds kaut kāds pēdējais cēliens no manas puses. Nē es gribu satikt aprunāties un paskatīties kas ar mani pēc pusgada. Vēlēt labu un satikt šad tad kādu mākslu kopā pataisīt. Pasmiet. Bet es gribētu just vairāk siltuma. Baigi daudz ko padarīja un cilvēku. Labu cilvēku mēslainē izmest negribu. Bet nu jā es šķiet tā centos ka uztaisīju iekšēju pereboru sev. Un manī iekšā ir kaut kas līdzīgs nīgrumam pret viņu. Naids nē. Bet tāda drūma uzpūtība. Tā to varētu arī nosaukt. Arī patreiz es domāju man velk uz to ka vientulībā varu un lai cik dīvaini arī gribu padzīvot. Man tagad tie priekštati ko vēlos no attiecībām ir citi. Liekas ja vienreiz iekrīti uz kaut ko tādu kas patīk un ko baudi ar visu savu būtību. Tad katras nākamās attiecības tu salīdzini ar to ļubestību. Un meklē... mūžīgo plāksteri. Es varētu pacensties mīlēt kā draugu... nezinu... varbūt man izdosies. Varbūt man tagad ir vienkārši čoms uz mūžu. Kas to lai zin... varbūt tas ko saucu par jūtām ir iluzoras. Es nezinu.. es nejūtos pat skumīgi vai kā tamlīdzīgi.... man ir tik ļoti daudz jautājumu kāpēc notiek tā... un kāpēc man pieaugušam vīrietim tik ļoti grūti samierināties un pieņemt ko nespēju mainīt... kāpēc grūti pieaugt.