Man jāsāk domāt. Kā tad es tagad jūtos. Vispār jau samērā optimistisks. Ja es pieceļu pakaļu un kaut ko pats arī izdaru. Nemaz tik sūdīgi redzies viss nerādās. Papildus darbi prognozējas un vispār jau dzīve turpinās. Vēl kāds mēnesītis un pilnā apritē būšu atpakaļ dzīvē. Arī apsverot visus par un pret ar to manu simpātiju objektu. Nu pat nezinu. Tur kaut kas ir palicis tāds kas nu točna ir nepāraujams... bet kaut kas ir pārraurs neatgriezeniski simtpunkt. Ko es domāju ? Nezinu. Domāju par sevi. Nu ar citu čali atklāti sakot redzēt nepatiktu. Bet viss tur simtpunkt viņas dzīve. Pati izdomās. Bet domāt un redzēt vai dzirdēt par to negribu... nu protams loģiski iekšā ir kaut kas drošvien man vēl. Bet lai kā šitā ir labāk. It kā satikāmies uz kafiju pārrunāt visu. Es tak stingri biju nolēmis iepriekšējā vakarā, ka viss,vsjo,zaibala... kontaktu pavisam pārraut... vēl uzrunu,izdomāju... bet satiku.. sākām atkal ņirgt, aizgājām uz kaņepes kultūras centru. Visi tie joki un smiešanās, viņa man kā māsa... atšķirība ka sievišķā puse man patika ne tā kā māsām. Ar māsām ja nokļūst vienā gultā tad tā nedarās kā ar viņu daījās. Un viss tur smaržoja pēc tādas brīvības. Nu bet jā vai es viņu palaidis esmu. Jā drošvien jā. Kontakts netiek sarauts. Ir kopīgi radoši plāni un pat jau daļēji aizsākti prodžekti. Pat tajos mums domas no pusvārda. Bet pārējais fuck it būs lemts notiks. Patreiz domāju par sevi. Bet saraut saikni nesanāca. Tad ja jau nesanāca. Tad arī varam būt čomi...nu un tās radošās štelles tur ir samērā liela vienprātība tak što dzīvos manīs.