Rādās Esmu beidzot noķēris to sajūtu, kad izdodas vērot savu dzīvi, kā filmā, fiksēt reakcijas un emocijas, un patiesībā ieslēdzas vienaldzība- nu tāda, kā antidepresantus ēdot, bet bez antidepresantiem. Es visu laiku sevi nodarbinu, censdamies sakārtot savu dzīvi, sevi un savu vidi.
Reāli bail dzert. Šodien ieraudziju savu tēvu smaga korķa vidū. Un nobijos. Tāds varu būt Es. Ir divas lietas par ko esmu viņam pateicīgs- Par savu dzīvību un to, ka viņš man vienmēr bijis, kā piemērs tam, kāds Es negribu būt. Tas protams nav labi, bet gaidu, kad dievi viņu paņems pie sevis, daudziem atvieglotu dzìvi.
Šai vasarai vajadzētu būt jaukai. Šogad esmu izlēmis braukt uz yaga gathering kaimiņzemē. Ja būšu vēl ar vien viens un vecpuisīgs. Stopēšu.
Bet redz, kā ir ar to vienumu. Es patiesībā varu būt arī viens. Tiešām labāk ko kūl un savu, nekā iesaistīties attiecībās attiecību pēc. Agrāk tā dariju. Un ...nu jā diez kas jau nebija. Patreiz... kā nav komunikācijas, kā jūtu, ka kaut kas nav. Pārtraucu lenkt. Ir bijusi tā dabiskā sajūta pāris reizes ar cilvēkiem dzīvē. Un to arī man vajag. Ja man jāmelo un jātēlo vai jāizliekas ,tad es attiecības negribu. Ne nu... nav jau tā, ka baigi izvēlīgs, protams ir tādas, kas pašas pazūd tiklīdz pasaku kāds esmu. Iespējams pa strauju . Tā nu ir. Un vispār jau... Viens esmu tikai kopš oktobra.
Bezmiega memuārs kaut kāds