Gribas kliegt. Cik ļoti Es Esmu neapmierināts ar sevi, ar savu dzīvi. Protams, man ir bijis sliktāk. Protams es esmu izgājis ellei cauri, kur negribu atgriesties. Labā ziņa ir, ka es skaidri zinu, ko vēlos no dzīves. Bet sajūta, ka viss ir kaut kā ierūsējis un neiet uz priekšu. Un nojaušu, kas ir tieši tas kas mani bremzē. Man vienmēr vajadzīgs bijis kāds virzītājspēks un impulsīvs grūdiens. Vai vēl var salīdzināt ar pulksteni, kurš sen nav uzgriests, kad uzvelk tad kādu laiku strādā. Bet man atliek apstāties, vai palaisties slinkumā, man uzreiz parādās nomāktìba un depresņaka sajūtas. Vel visi sūda parādi, kas noved pie regulāra piķa trūkuma. Kaut kā jau tiek viņi kārtoti un ir gals jau redzams. Bet tas viss nospiež un tracina un tad vel uzrodas tā sasodītā vientulības sajūta. It kā vienalga. Es varu būt arī bez sievietes, tā pat jau kuru katru negribās. Un zinu, kad jutīšos pietiekami pašpietiekams, pati uzradīsies. Bet es sasodìts nejùtos ne sūda pašpietiekams. Man skauž kad redzu cilvēkus, kam ir šķietami tas ko gribētu Es un viņiem tas nāk viegli. Man ir 32 un jùtos, kā 15 gadìgs pusaudzis.