sprungulss ([info]sprungulss) rakstīja,
@ 2018-01-30 04:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
am
Sarakstījos ar veco laiku čomu. Nu kā nu kuram iet un par vecajiem "Metāls un shit" laikiem. Par to, ka Es nedzeru, par to ka šim ir apnicis dzert. Nu gadus 10 nēesam satikušies utt. Ar čali mani vieno tas ka mēs varam klausīties blekmetālu un arī piedurties pie popmūzikas pērlēm. Saskatām šmigā to degradējošo pusi. Vopšim čalis ir tāds ko var nosaukt par labu veco laiku pudeles brāli. Nu tā nu bazars aizgāja līdz tai sieviešu līnijai. Šis jau viens kuro gadu. Lika padomāt jo man jau pāris mēneši vien ir pagajuši, un Man jau nepatīk. Gadus 11 atpakaļ Man baigi patika maukoties. Un Es kautkādam formātam sieviešu vienmēr patiku, biju māsters uz gultā ievikšanu. Uztvēru kā sportu. Tad Es nepamaniju kurā brīdī, bet es Iemīlējos. Viņā kaut kas bija. Es nespēju vienkārši aptvert, ka tas notiek ar mani, ka viņa izvēlās Mani. Bet Tas bija jau laiks, kad Man sākās problēmas ar šmigu, vēl kontrolēti mācēju dzert, bet vecrīgas krogi bija neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Sapazināmies vecajā ļeņingradā. Pirmajā naktī pārgulējām. Un tas viss ieilga kopā pavisam apmēram 3 gadus. Puņķi un asaras, saplēsti trauki un galu galā es tās attiecìbas nokodu. Un tad Es pārlecu uz nākamajām attiecībām, kuras arī bija ilgas. Bet nu protams arī mana bohēma darīja galu, tad bija vel vienas, un tad velvienas attiecības. Bet visas tās diezgan loģiski beidzās. Katrā ziņā ne tikai mans dzīvesveids traucēja attiecībām, bet arī tas, ka sirdī man bija tā ar ko trīs gadus tur plūcos, tad viņa aprecējās un viņai tagad ir meita. Es vēl arvien dzerstījos pa pasauli un bija kaut kādas attiecības, ik pa laikam, un gadījuma sakari. Un 3 gadus atpakaļ Laikam sākās tas dialogs ar sevi, ka patiesībā es dzīvoju diezgan draņķīgu dzīvi. Un Es sāku lēnām un diezgan mērķtiecīgi iet uz pašiznīcināšanos. Draugi un paziņas ìsti nesaprata kas notiek, daudzi novērsās utt. Kopš 2016. gada rudens laikam sākās kaut kāds pavisam cits pagrieziens. Es satiku viņu, sievieti kas kaut kādā mērā man šķiet ir devusi visvairāk dzīvē. To ko Man neviens cilvēks nav dzīvē devis. Es tolaik vēl kodu. Bet jau stipri retāk, nekādu labumu no tā un gandarījumu gan vairs nejūtot. Sapazināmies mēs caur tinderi un it kā randiņš nebija izdevies, bet kaut kādu nejaušìbu pēc mēs sākàm regulāri iet dzert tēju un tarkšķēt. Un es viņai izstāstiju Visu. Visu kāds Es esmu. Tā bija bezierunu atklāsanās. Ar laiku apskāvieni sāka palikt siltāki. Un tuvība ciešāka. Bet tā kā tàda kopā būšana mums nebija. Es ar sākumā nemaz nedomāju šīs tikšanās kaut kā, pat saukt kaut vai par draudzību. Bet kaut kā spēju atklāties viņai. Viņa bija pirmā sieviete ever uz pasaules, kurai nemeloju. Viss absolūti biju Es. Un tā apmēram divreiz nedēļà mums bija vienkàrši tādi kā "psihotrapijas" seansi. Viņa man uzticējās. Es viņai. Un ar laiku, kopā pavadot laiku, divi brīvi cilvēki, kuri uzticās viens otram, sāk uzticēties arī otra pieskārieniem. Un principā, tas gandrīz izvērtās par attiecībām. Sapratāmies no pusvārda, viens otra ķermeniskàs vajadzības arī jutām bez ierunām. Tiešām nebija vienkārši sekss, bet tā bija mìlēšanàs. Un tas bija skaisti un viss nāca viegli jo neviens no otra neko neprasija. Neviens otru neļečija, bet uzklausīja. Un līdzīgā pasaules uztvere un līdzīgā màkslas un kultūras uztvere. Starpcitu viņa no manis izvilka uz āru to kas manì bija sen saistībā ar mākslu. Nebūtu viņas, Es iespējams tikai domātu un fantazētu un praktiski darot kaut ko neietu uz savu sapni. Un tas viss varēja izvērsties par attiecībām. Bet Es acīm redzot nebiju gatavs vēl beigt kost. Tagad gads pagājis varbūt pat vairāk kā esam tikai draugi. Un katrs jau ar citiem partneriem bijuši. Manas dzeršanas pierimušas. Šad tad satiekamies un tarkšķam un es viņai varu pastāstīt Visu, Viņa man ar uzticās. Ejam kopà kulturu šad un tad pabaudam. Un ko ar to gribu pateikt. Man šķiet ka šitādus cilvēkus satiek uz mūžu un vienreiz mūžā. Vai Es nenožēloju ka sāku kost un tas neizvērtās par attiecībām ??? Nezinu. Mums vis bija brīvi. Es laiku pa laikam sevi šaustu. Un domāju Es Taču ar viņu bùtu laimìgs. Bet jàatceras ka mēs nedzīvojàm kopā ikdenà. Arì viņa ir neirotiķe. Un kas to lai zin beigās tas pārvērstos naidā un viens otru traku padarītu. Bet tas ir cilvēks kurš lika tik ļoti apdomāt savu dzīvi. Izjùtu pateicības jūtas vienkārši par viņas eksistenci


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?