Es patiesībā konstatēju. Ka patreiz es sev vel nemaz nepatìku. Pieķēru sevi vērojam citu cilvēku bildes feisbukos, un domādams: Kāda gan viņiem dzīve, kāda sabiedrība apkārt, cik viņiem interesanti. Reizēm šķiet, ka cilvēki skatās uz Mani, no augšas. Reizēm man gribas piederību, un tad es to meklēju cilvēkos no malas, gribu šķiet viņu atzinību... Es mēģinu saprast, kas man kait un kāpēc pēc pusgada nedzeršanas. Es jaungadā tomēr ņēmu un tomēr lietoju alkoholu. Viss ir cauri, viss beidzies. Un visticamāk tik drīz neķeršos pie pudeles. Gribu tikai saprast, kas man lika, to darīt. Jā Es pieņemu to, ka tas notika galvenokārt par to, ka nepieņemu sevi tādu, kāds Esmu Es Pats. Es cenšos būt labāks, nekā Esmu. Sevi mēnešiem patiesībā māniju pīpējot zāli un bēgot no realitātes. Es visu laiku Esmu viens un Taisu savas lelles. Es galīgi nèsmu pieaudzis. Sieviete kuru Es šķietami gribu iespèjams nav tik idiàla, kà Es cenšos Viņu idializēt... Viņa nav slikta, jā bet vai, ja Man viņa būtu, vai viens otru ar savām neirozēm nenoēstu. Un vispār kāda velna pēc Esmu iedomājies, ka Es maz kādreiz viņai būšu vajadzīgs. Vienreiz izdirsu to kas varētu būt bijis notikt... Kāpēc lai kas mainītos. Jo es Takš Mainos. Protams. Ārēji jā. No malas jā. Bet iekšā. Iekšā ir tukšums... Nu jā...
Un nejau tikai sievietes. Satiekos ar cilvēkiem, eju uz vietām kuri dziļi sirdī man tolkam nemaz nepatīk. Bet nu ķipa draudzīga statusa uzturēšana ar "intrasantiem" un viediem, "inteliģentiem" cilvēkiem, kas runā nereti lietas kas man patiesībà pat neinteresē. Man to vajag. Patiesībā nafig nevajag. Man protams patīk radoši cilvèki un foršas personìbas nevis augstprātīgi pidarasi.
Ja pirms tà pusgada Es regulàri pasaudēju sevi šmigà. Tad to pusgadu bez šmigas es tāpat turpinàju sev melot. To norāvienu meiģināšu pagriest tā, ka tas man atsksites punkts turpmàkajai skaidrībai. Ka jābūt Sev Pašam.