Nu nepatīk man būt vienam. Nu nepatīk. It sevišķi ziemassvētkos. Nezinu. Cenšos būt pašpietiekams. Un kopš šmigot beidzis. Man ļoti labi izdodas būt pašpietiekamam. Man ir savas lietas, ko daru. Man ir savs darbs par ko es pelnu savu maizi un savas cigaretes. Un esmu nobriedis būt mākslinieks, nē es esmu mākslinieks, jo ja es nēsmu. Tad Dieva goda vārds nav jēgas nekam, dodiet man striķi un es eju ābelēs. Bet fukin tā vientulība . Kur ķēms ar ko kopā ķēmoties, matus kas man pabužina, dumju filmu paskatās ar mani, uzsmēķē zāli ar mani kādā piekdienā, pamīlējas, un saprot. Ir man viena tāda. Kura man dikti patīk. Un bija reiz draudzīga ķēmošanās, nē nu draudzīga ķēmošanās ir vēl ar vien un toreiz bija tuvāk, tagad ir tālāk. Nene... nav tā ka man tagad būtu tas, ka ja man viņa nekad nebūs. Es iešu karāties ābelēs. Ābelēs karātos tikai tad, ja man to mākslu atņemtu, bet ar mākslu es varu nodarboties, pat ja man nekā nav. Krīzes gadījumā ar kakām zīmētu, plēstu un līmētu. Bet ar kakām vientulību aizpildīt Es nevaru. Nu protams ir tās citas sievietes, un iespējams ka uzrodas tā cita kura man aizpilda to tukšumu. Es neskumšu ja viņa nebūs. Bet viņa ir, un Tagad domāju, ka varētu justies ar viņu laimīgs. Protams ir figļi migļi, trešā personā, bet ar kuru viņai iet sūdīgi un pat tas fakts ka viņa apzinās ka esmu diezgan piemērots personāžš vecumdienu sagaidīšanai. Laicīgi jāsāk tak domàt. Man nepaies ne 30 gadi un pencijs vecums klāt. Nu jā. Un pluss sarežģītais sieviešu prāts. Un eij un gaidi un izdomà. Un ir tāda sajūta, ka gaidu. Tas nedaudz ir nepatīkami. Bet nu es jau it kā nēsmu arī norakstijis, ka neskatīšos citos virzienos, vienas divmēnešu attiecības izjuka, divi tinderrandiņi izgāzās, sajūtu randiņi nez kas tur bija. Un meiteņdzimuma cilvēki no paziņu loka ir viens ar ko patējoju un ir simpātija man, bet piet nepratu un nezināju vai vajaga. Es tomēr visur meklèju analoģijas ar to savu dvēseles radinieci, pat ne jau dēļ personas, katrs ir individualitāte, bet to komunikāciju man vajaga radniecīgu.
Un banālākais ir tas, ka man pietrūkst visvairāk vienkārši otra cilvēka ķermeņa siltums.