tas, ka nedomāju, ko runāju, galīgi nav jaunums. slimīgi daudz dzīvojos savā galvā, bet joprojām nedomāju. taču kas ellē ir tas, kas jau tik ātri no manis izvilcis tādas riebīgas remarkas? ne-no-kurienes zem paklājiņa iedirsienu. ai, skaidrojumus atradu visādus, bet tās jau tāpat tikai atmaskas.
paldies, dzīve, ka noliki blakus tādu, kas vismaz pasaka visus tos stfu un who are you, tā vietā, lai rūgtu pavisam klusējot. jo atslābstot laužas ārā that pushy douche part o' me. pēkšņi nepazīstu to cilvēku manī, kam gribās nevis apbrīnot un, pēc lūguma, palīdzēt aplaistīt otra dobītes, bet pašiedvesmā pārstādīt un asi komentēt no ainaviskā viedokļa. ne tev zaļie pirkstiņi, ne tu ainavu arhitekts - calm ur fooken tits and never take anything for granted, yo.