we're the worst
tā jau ir - lai neizmežģītu smadzeni, tas arī ir labākais, ko mazgadīgie mēs vispār varam sadarīt. vienkārši būt blakus, censties nepielikt tam birkas un neaizdirst viens otram dzīves.
viņš jautāja, vai mani aizvaino ideja nemarķēt mūsu statusu, un - nē, nepavisam. tas tikai nozīmē citādāku brīvību un citādāku pieslīpēšanos. vairāk prieks, jo vajadzētu būt grūtāk pazaudēt sevi, apkārtesošos un līst zem tupelēm. mazāk pienākuma izpatikt, ēst no rociņas. vairāk pie sevis paturētu pārcukurotu komplimentu un mīļvārdu, kas, skaļi neizteikti, ilgāk ļaus nēsāt līdz mirklīguma maģiju. ā, gan jau arī vairāk činkstēšanas un šņurkāšanās uz citiem stipriem pleciem (jo mašīnas, kurā nakts vidū, kraujas malā paraudāt, spēlējot telefonā čūskiņu, man nav). diving head first, yeah.