born to be mild
šodien mani atrisināja vanna. vienkārši karsti putaina vanna, kādā nebiju gājusi kādus divus gadus.
un wtf, kā dzīve tā drīkst? no rīta ļaut justies kā visa pasaules bezspēka un šaubu epicentram (tā, ka beidzot apsveru vajadzību pēc profesionāla skata no malas), bet vakarā piešķirt tik miiilzonīgu meditatīvu spēku kam tik mazam un nejaušam, kas man (kā likās) nekad nebija īsti paticis? nu labi, darbi uz priekšu nenesās ātrāk, bet mīkstāki papēži un vairāk pohuj man tiešām ir!
respektīvi, šitādā garā nekad arī nesasniegšu to konsekvenci, kas raksturīga cilvēkam, kurš kaut ko saprot no dzīvesmākslas.

un izlīdusi no tās zīdaini karstās laimes apskāvieniem, izdomāju, ka šis ir kas aptaujāšanas vērts - jūs, cilvēki, ejat vannā, vai esat kaislīgi dušisti (kā es)? un ko jūs tur darāt, sparīgi beržaties? lasāt? dzerat vīnu (es jau, piemēram, tā pat noreibu)? un vai vanna ir vieta klusumam un būšanai sevī, jebšu jums vajag muzikālo pavadījumu? es nevarēju saprast, beigās par labu esam atzinu kaut ko, ko spotifaijs sauca par chilled & hangover friendly. gaidu īsu izklāstu par jūsu attiecībām ar šito mērcēšanos!