the headspace i'm going for
Kopsavilkumā, es laikam vienkārši gaidu, kad tad reiz sķīdīs tā vācele, kurā ar pieaugošu intensitāti (un nu jau aptuveni iknedēļas intervālā) krājās viss mans self-loathing shit. Bezcerības lēkme, kuru ikreiz smuki nobāžu prom no acīm, bet nekad neatkožu.
Katras tās lēkmes laikā gribās paspēt uzbliezt kādu spēju cibierakstu, kas varētu palīdzēt datēt un pēcāk izšķipelēt to mēslu manā galvā, bet lielākoties tas nobeidzas kaut kur pusratā vai pazūd konvertācijas procesā uz tastatūrai saprotamām zīmēm un puslīdz loģiskiem teikumiem. Par sasniegumu jau uzskatu to, ka vakardienas vilnī paspēju sev noformulēt pašlaik lielāko problēmu - es esmu LĒNA. Un novērst manu uzmanību ir elementāri (par to labprāt liecinās katrs, kas mani pielauzis spēlēt galda futbolu, un mans kursabiedrs, kurš mani mesidžo, kamēr mēģinu izslaukt no sevis šo ierakstu).
Visšausminošākās bailes parasti pārņem, kad nonāku pie tajā brīdī tik ticamās idejas, ka es sev vienkārši ļoti labi meloju. Ka dzīve man lēmusi būt zem kāda spārna, būt kāda izpalīdzīgajai un klusajai detaļai, bet es te skrienu ar pieri sienā un, caur centieniem būt visur, uzburu sev mirāžu, kurā esmu spējīga radīt kaut ko paliekošu, esmu ar pievienoto vērtību vai vismaz kādu unikālu prasmi. Turklāt, skaidri zinu, ka tā vai citādi, bet visiem jau tiek viens un tas pats stulbais eksistenciālais stragls, un, ka sūkstīšanās par to izklausās gluži jēla. Kā universālais plāksteris, doma "nahuj skumt, to pašu jūt katrs domātspējīgs cilvēks" palīdz nobāzt to apjukumu kādā talākā stūrī, bet vai tas vispār ir veselīgi?
Varbūt visas manas haotiskās rīcības un "ar putniem" dzīvesstils ir kaut kāds roudtrips, kurā neapzināti iztaustu savas emocionālās noturības robežas? Un ko, ja nu vienā brīdī aizspiests par tālu? Kaut arī varu uzskaitīt sev čupiņu iemeslu kāpēc nekad attiecīgi nerīkotos, pagājušās nedēļas jaunumi iesita taisni pakrūtē, liekot pafunktierēt - a ja nu piepeši vairāk nevarēšu izturēt?
Besī gausties, besī baidīties, besi bremzēt, gribās to visu iztīrīt no savas sistēmas, bet dienas tam ir par īsu. Būtu man vismaz nonsomnija!
What currently keeps me afloat - ja izdosies paņemt pie dziesmas savu slinkumu un izcīnīšos ar dzīves akadēmisko pusi, vismaz pratīšu nošķirt, kas no visa tā bardaka galvā ir remontējams, un ar ko vajadzēs iemācīties sadzīvot.