Vētra
Vētra plosās manā sirdī, dēmoni it kā tikuši savā vaļā. Tie vēlas tikt pavisam brīvībā un arī es gribu tikt vaļā no saviem pagātnes rēgiem.
Nez gandrīz traks var palikt no dzīves, bet viss jau notiek tā kā tam būtu jānotiek. Es tam ļoti ticu.
Traki, ka cilvēki viens otru ļoti sāpina.
Jūtos ļoti sāpināta un arī man ir jālūdz piedošana.
Neko nedrīkst atstāt sevī paslēptu, neatrisinātu.
Agri vai vēlu tas ar lielu blīkšķi un gūzmu atbrīvosies un nogāzīsies pār Tavu un citu galvām.
6 mēnešus dzīvojos savā nodabā un likās ka nekas jau nenotiks, ka varu kādā sirds stūrīti atstāt to cilvēku, lai viņš tur paliek.
Bet nu sapratu, ka tā nav pareizi. Ja jau reiz viss ir beidzies, tad ir jāļauj tam cilvēkam aiziet arī no savas sirds.
Laikam jau būšu guvusi labu mācību. Un arī viņš. Grūti jau viņam tagad iet, ceru, ka viss beigās beigsies labi. Es viņam to no sirds novēlu.
Žēl, ka viņš atteicās no mana piedāvājuma izrunāties(vēlreiz)
Iepriekšējā reize gan beidzās diezgan vētraini...
Vīrieši tomēr nav maitas, viņi ir CILVĒKI :)