Pirms pāris stundām Rīgā mani gandrīz piemeklēja fobija no cilvēkiem. Gaidīju vilcienu uz mājām, iegāju nopirkt ko ēdamu ceļam, bet tur pagadījās kāda drausmīga tante rindā, kas pienesās man cieši klāt, paķēra manu tikko izkrāmēto groziņu, ar plašu un agresīvu vēzienu iemeta to citu groziņu kaudzē, uzmeta savējo pilno uz tās groziņu letes un pielīda man , pareizāk sakot speciāli uzgrūdās virsū maksimāli tuvu. Uz ko es aizrādīju, ka nevajag skriet cilvēkiem virsū un saņēmu pretī krievisku bļaustīšanos, ka - kas man par vietas maz. Jā bija gan par maz! Grr. Iznesos no veikala ārā pameklēt kādu mierīgu kaktiņu, bet ap staciju visādi dīvaini cilvēki vazājas. Dīvaina paskata tētuks ar zīdaini ratos, kurš tiek sparīgi stumdīts. Tas tētuks rupji un agresīvi aizsūtīja prom 2 ap 3-4 gadus vecus mazuļus, kas laikam arī bija viņa. Un viņi arī aizgāja patālu... Kā var tik mazus bērnus atstāt bez uzraudzības!
Tad vēl tur tādi mazgadīgi urlēni uzradās un mans mērs bija pilns.

Labi, ka tagad esmu atpakaļ mājās, Liepājā, kur liepām vēl pilni zari zaļu lapu, klusums un miers, burvīga rudenīga atmosfēra, kas tā vien vilina garām pastaigām un ļauj atkal ieraudzīt cik pasaule ir skaista.