Kas jauns manā dzīvē ?

Man ir 2 kauslīgi pundurkāmīši. Bija no sākuma viens un sagribējās vēl vienu kāmīti jau iepriekš iedomājoties skatu par diviem mīlīgiem kāmīšiem vienā būrī, bet ,ak vai, vajadzēja pirms tam pagooglēt šo lopiņu uzvedību, jo tagad mums ir 2 būrīsi, katrā pa kāmim, kuri salaisti kopā grib viens otru nokost. Te tev bija mīlīgie pūkainie lopiņi.... Žurkas, peles ir daudz draudzīgākas savā starpā.


Vēl man ir kaislība uz akmeņiem. Man jau veidojas čupiņa no dažādu nokrāsu ahātiem, serdolikiem, serpentīna, citrīta, kalnu kristāla utt. Trakākais ir tas, ka tie akmeņi ar mani runā, jeb pareizāk sakot kliedz nelabā balsī, lai šos savācu pie sevis, tā, ka es nevaru aiziet no veikala bez tiem.... un vēl tie skaidrāka par skaidru pasaka kādā rotā tie gribētu atrasties. Un, maitas tādi, lielākā daļa pieprasa sudrabu sev blakus. Labi, ka serpentīns bija pieticīgāks - izvelējās varu.

Un es sēžu un skatos uz tiem, glāstu un gaidu.... ne jau iedvesmu, bet grūdienu saņemties, ķerties tiem klāt. Varbūt idejas ir vēl kādu laiku jāperē, jāaudzē sevī, vai jātver īstais kosmiskais mirklis, kad rota saliekas viegli, jo viegli. Kā tas gadījās ar šo rotu.


Sakārtoju savas pērļu kastes un šīs pērlītes pašas sabira rotā
Tagad tā atrodas Rīgā Žagatasbodē, etnisko rotu konkursā. Tā gan ir tur tāda kā Pelnrušķīte starp krāšņajām pārējām rotām, bet man tā ir vismīļākā rota no manām. Pietrūkst tās....

Ak jā, strādāju, un baudu algas dienas :) Darbs interesants, taču sakarā ar īpašnieka maiņu pamatīgs bardaks un jau intrigas darbinieku starpā, katrs velk deķīti uz savu pusi. Gribu no visa tā turēties tālāk un darīt savu darbu.