Spams no Kjisenja puses turpinās
Emocijas manī plosās ar lieliem viļņiem.
Klausos Dzelzs vilku...

Atceros kas bija pirms gada - 8. martā, sestdienas rītā, kad es atmodos, pareizāk sakot izvēlos no gultas, tā arī neaizmigusi, acis neaizvērusi.
Gandrīz nobeidzos no tām emocijām, domām.
Tik ļoti sāpēja, tik ļoti viss bija sajaucies manī.
Un vakars pienāca tik skaists, ar puķēm un kāda cilvēka ciemošanos.
Viņš spēja nomierināt kaut nedaudz to vētru kas bija manī...
Tumsa un tās neparastais spēks, varbūt tie bijām mēs, kas ļāva pasaulei pazust.
Toreiz man likās nepareizi kaut ko turpināt lai gan eksistēja kaut kāds pievilkšanas spēks. Mana sirdsapziņa mani pārāk mocīja un sirdī bija haoss.

Ehh, lidoju es kaut kur.


Varbūt mēģināt atrast to cilvēku.... Ja man tas izdotos.
Ehh, nezinu vai tas būtu prātīgi, bet šodien man gribas darīt kaut ko neprātīgu.

VĒL VĒL VĒL STIPRĀK PRET SIENU
VĒL VĒL SITIENU VIENU...