Ar veģetatīvo distoniju dažreiz ir pat ļoti grūti sadzīvot. Tāds nieks kā šķiltavas vienkārši ņem un skaļi atgādina-tu šeit esi viens. Mājās aizmirstās šķiltavas bārā visu laiku atgādina, ka visi draudzīgi čalo un biedrojās, bet tev jāstāv vienam un jālūdz svešam cilvēkam. Nav jau grūti, bet...
Ja manas acis neviļ, tad tur arī redzēju savu bijušo un ja mani acis neviļ, tad redzēju skūpstoties ar kādu čalīti, kurš ja manas acis neviļ ir diezgan līdzīgs man. Gaume viņai nav mainījusies vienīgi pats nekad šādas publiskās atrakcijas nespētu iedomāties , jo man viņa bija kā gredzens tam ķēmam no gredzenu pavēlnieka, kurš to slēpa no svešām acīm un tumsībā skatījās uz viņu, pie sevi čukstēdams-mans dārgums. Arī mans mīļais naidnieks, ar kuru vienā telpā tīri vienkārši nespēju uzturēties pat minūti , arī tur bija un cik noprotu, tad šim ir tādas pašas emocijas. Visi šie sīkumi, kurus normāls cilvēks varētu apkarot ar tīri vieglām un racionālām metodēm manam organismam lika atteikties un uz atvadām vēl apmīzt manu saprātu un jūtas, lai ir ko padomāt pirms miedziņa.