Šeit ir 12 jaunākie dienasgrāmatas ieraksti ieraksti spilvenis dienasgrāmatā:

Wednesday, January 23rd, 2013
13:54	Nedrīkst kā literāru paraugu dzīvei ņemt grāmatu vai filmu varoni, viņš taču ir rakstnieka vai scenārija autora mazais izdomu auglītis. Nedrīkst ņemt piemēru arī no pasaulē plaši zināmiem ģēnijiem vai prastiem superstāriem, jo mēdiji viņus groza pēc saviem metramēriem un standartiem, tātad arī pa pusei izdomāti. Nedrīkst ņemt piemēru no mammas, jo šī paķēra hipotekāro. Nedrīkst ņemt piemēru no tēva, jo viņš skatās ’’Ugunsgrēku’’ un ‘’dziedam līdzi un balsojam šovus’’. Laikam būs jāņem piemērs pašam no sevis.....noooot. (Ir ko piebilst)
Thursday, September 20th, 2012
21:16	Es atzīstu, ka esmu stulbs, nav ko kaunēties, jo bieži tas mani motivē, tāpat kā nabagos kļūt nabagiem. Tomēr man ļoti netīk ja kāds mani mani sauc par stulbeni, idiotu vai muļķi. Ir pavisam dabiski ja cilvēkam nepatīk ja viņu uztver kā zemāku. Vēl būtu forši izveidot pētījumu par to vai ir korelācija starp indivīda intelektu un to cik bieži viņš citus sauc par idiotiem, jo man liekas pavisam loģiski, ka cilvēks cenšas sev kaut ko neapzināti kompensēt, tāpat kā mazo krāniņu īpašnieki ar lielām mašīnām. (atvainojos hammeru īpašnieki, bet tas man liekas vispiemērotākais salīdzinājums) Un nobeigumā. Bļin, es šeit rakstu tikai dzērumā. Nu neko, internetā jau ir pietiekami gramatiski nepareizas, subjektīvas, pamatskolas līmeņa informācijas lai justu izmaiņas karmā. (Ir ko piebilst)
Wednesday, September 19th, 2012
22:37	Tā apjausma, ka esi jaunas dzīves priekšā, ka viss mainās, kā sadirstā datorā nospiesta restart poga, cerot, ka ar jauku, īsu simfoniju parādīsies skaista kalna ainava un visi sūdi būs izslēgušies paši no sevis. Nemīlēt cilvēku un mīlēt dzīvi būtu tas pats labākais, dzīvot kā kaķim, kas dara savu lietu-spricē uz lietām, ēd un nedomā par to cik kruti būtu būt krutam. Tā nu es sēžu zem visīša eiforijas vienītī savā tukšajā midzenī, "svinēdams" darba nodošanu un funktierēdams, ka jaunas lietas laikam sāksies. (Ir ko piebilst)
Wednesday, May 30th, 2012
17:01	Ārstēju sevi ar smadzeņu cukurošanu. Patīkami apzināties, ka kādam no manis vajag tikai mani, nevis kādu personīgu labumu. Man vienalga, ka mūs šķir tikai tūkstoši kilometru, man vienalga, ka varbūt neredzēšu viņu nekad vairs savā mūžā, galvenais ir galvā un ar laiku paliks tikai labāk, jo atmiņas jau aizstās izdomātas . Es esmu pakaļa to pat nevēloties, tāpēc šādas lietas novērtēju. (Ir ko piebilst)
Monday, May 28th, 2012
00:44	Nemāku socializēties, šodien varēju pamosties ar visu pasauli sev plaukstā, bet pamodos ar paģirām. Visu dienu tagad tāda kā ''Kas es esmu?'' sajūta, laikam Zatlers savu skābi paspējis iespricēt zemapziņā. Un visas citas samazgas man nāk virsū tikai tādēļ, ka nezinu vairs pilnīgi neko par savu nākotni, nevaru pat atvadīties no dažiem cilvēkiem, jo nezinu vai vispār ir jāatvadās. Visu mūžu esmu dzīvojis ar cerību, ka dzīvošu nenotektībā un pilnīgā bezrutīnā-nebiju iedomājies ko šādu. (Ir ko piebilst)
Monday, May 14th, 2012
00:08	Rīt mani slānīs, rīt es sevi pašu slānīšu. Kaut kā dziļāk jāizpēta tā nolādētā Maslova vajadzību piramīda-tur tas idiotisma sprāgonis ir aprakts. Interesanti kā bariņš paziņu ierēca par manu debīlo stāju, kas gūta pateicoties deformētajam mugurkaula. No stress, es jau taisnoju to krāmu un tad būs palikuši tikai jociņi, kā teikt ‘’Vilks paēdis un aitas dzīvas’’, pagaidām gan tas vilks jau pusi pulka ir apgrauzis, bet tas tikai vairāk motivē tikt no tās sērgas vaļā. Es vēl esmu dzīvs, es meditēju, es sportoju, es gleznoju, es nemācos, es nestrādāju. Jūta, ka vēl man ir iespēja padarīt šo pasauli labāku, sliktākajā gadījumā padarīšu to skaistāku ar savas parazitējošās dzīves beigām. Nē, es neesmu zem apreibinošām vielām, bet nu skaidrā prātā arī neesmu. (Ir ko piebilst)
Friday, April 27th, 2012
01:54	Labprāt tagad nolidotu kā taurentiņš no balkona ar smaidu uz lūpām. Nevis tāpēc, ka bēdīgs vai priecīgs- tikai tāpēc, ka šis būtu ideālais brīdis. Pārāk daudz pašsaprotamās lietas esmu zaudējis un pasaules maiņas plānus neesmu vēl izkalis. Vienīgi attur tās atlikušās pašsaprotamās lietas, kurām tomēr nedrīkst ļaut aiziet tik viegli. Cik gan tā vispārīgā filozofija ir īpatnēja- liek priecāties par to kas ir un reizē liek kaunēties, ka sēdi kā niere taukos un necenties mainīt lietu kārtību, jo redz tas ir tavos spēkos un neviens kalns gribasspēkam nav par lielu. Priekā! Kompromiss tomēr ir nekā nedarīšana un tieši šajā brīdi izskanēja dziesmiņa par Džegeru, kurš nevar dabūt savu apmierinātību, tāpēc nelēkšu nekur, jo taču visi tā domā un tālāk par domāšanu netiek. Mierīgi uzpīpēšu uz balkona un nekur nelidošu kā tauriņš-iziešu pa tām pašām durvīm pa kurām iegājis (Ir ko piebilst)
Sunday, April 22nd, 2012
23:23	Šajā vakarā visiem no manis kaut ko vajag, bet es tikai sēžu un visus ignorēju, jo interneta vide šādām atrakcijām ir pat ļoti labi radīta. Pat man pašam no sevis pat ļoti vajag izspiest lietas, motivāciju, gudrību, bet atkal IGNOOOR, jo redz es esmu īpašs tāpat kā visi pārējie. Vispār vajadzētu no sevis kādreiz izspiest maksimumu, no sava prāta kā no lupatas izgriezt ārā visu šķidrumu, lai pelējums neiemetās. Sākt domāt, radīt, mainīt sevi un apkārtējo pasauli. Sīrups jau galīgākais, bet vai tiešām upurēt vienu dienu, lai garīgi pilnveidotos un padarītu lietas kā vecis, ir tik grūti? Neesmu vēl riskējis parakstīties uz šādām atrakcijām, bet domājams, ka pēc šādas dienas varētu rasties vēlme kaut ko tādu atkārtot. (Ir ko piebilst)
Friday, April 20th, 2012
15:03	Mans paraugs lietu bīdīšanai tomēr ir Skutelis. Van Gogs un Diogēns tomēr sabiedrībā bija pārāk neciešamas personības. Skutelis dara lietas, kuras es vēlos darīt, nezaudējot normāla cilvēka tēlu. (Ir ko piebilst)
Monday, April 16th, 2012
17:18	Pavisam vienkārši- degradācija gan fiziski, gan garīgi. Atmiņa kā instruments jaunu lietu radīšanai tiek izmantota arvien retāk un lēnākos ātrumos, cik ilgi var iztikt ar improvizāciju uz vietas un ar domām kā vajadzētu būt pareizi? (Ir ko piebilst)
Friday, April 13th, 2012
00:29	Ar veģetatīvo distoniju dažreiz ir pat ļoti grūti sadzīvot. Tāds nieks kā šķiltavas vienkārši ņem un skaļi atgādina-tu šeit esi viens. Mājās aizmirstās šķiltavas bārā visu laiku atgādina, ka visi draudzīgi čalo un biedrojās, bet tev jāstāv vienam un jālūdz svešam cilvēkam. Nav jau grūti, bet... Ja manas acis neviļ, tad tur arī redzēju savu bijušo un ja mani acis neviļ, tad redzēju skūpstoties ar kādu čalīti, kurš ja manas acis neviļ ir diezgan līdzīgs man. Gaume viņai nav mainījusies vienīgi pats nekad šādas publiskās atrakcijas nespētu iedomāties , jo man viņa bija kā gredzens tam ķēmam no gredzenu pavēlnieka, kurš to slēpa no svešām acīm un tumsībā skatījās uz viņu, pie sevi čukstēdams-mans dārgums. Arī mans mīļais naidnieks, ar kuru vienā telpā tīri vienkārši nespēju uzturēties pat minūti , arī tur bija un cik noprotu, tad šim ir tādas pašas emocijas. Visi šie sīkumi, kurus normāls cilvēks varētu apkarot ar tīri vieglām un racionālām metodēm manam organismam lika atteikties un uz atvadām vēl apmīzt manu saprātu un jūtas, lai ir ko padomāt pirms miedziņa. (Ir ko piebilst)
Thursday, April 12th, 2012
00:07	Cik anonīms vien var būt, iepriekš visu sačakarēju, bet tagad jauns krepālis no cigarešu pelniem ir dzimis. Ar diviem gramatikas likumiem galvā un tādu pašu domāšanu kā visai pārējai pelēkajai masai. (Ir ko piebilst)