Labprāt tagad nolidotu kā taurentiņš no balkona ar smaidu uz lūpām. Nevis tāpēc, ka bēdīgs vai priecīgs- tikai tāpēc, ka šis būtu ideālais brīdis. Pārāk daudz pašsaprotamās lietas esmu zaudējis un pasaules maiņas plānus neesmu vēl izkalis. Vienīgi attur tās atlikušās pašsaprotamās lietas, kurām tomēr nedrīkst ļaut aiziet tik viegli.
Cik gan tā vispārīgā filozofija ir īpatnēja- liek priecāties par to kas ir un reizē liek kaunēties, ka sēdi kā niere taukos un necenties mainīt lietu kārtību, jo redz tas ir tavos spēkos un neviens kalns gribasspēkam nav par lielu.
Priekā! Kompromiss tomēr ir nekā nedarīšana un tieši šajā brīdi izskanēja dziesmiņa par Džegeru, kurš nevar dabūt savu apmierinātību, tāpēc nelēkšu nekur, jo taču visi tā domā un tālāk par domāšanu netiek. Mierīgi uzpīpēšu uz balkona un nekur nelidošu kā tauriņš-iziešu pa tām pašām durvīm pa kurām iegājis