Tā apjausma, ka esi jaunas dzīves priekšā, ka viss mainās, kā sadirstā datorā nospiesta restart poga, cerot, ka ar jauku, īsu simfoniju parādīsies skaista kalna ainava un visi sūdi būs izslēgušies paši no sevis. Nemīlēt cilvēku un mīlēt dzīvi būtu tas pats labākais, dzīvot kā kaķim, kas dara savu lietu-spricē uz lietām, ēd un nedomā par to cik kruti būtu būt krutam.

Tā nu es sēžu zem visīša eiforijas vienītī savā tukšajā midzenī, "svinēdams" darba nodošanu un funktierēdams, ka jaunas lietas laikam sāksies.