Ārstēju sevi ar smadzeņu cukurošanu. Patīkami apzināties, ka kādam no manis vajag tikai mani, nevis kādu personīgu labumu. Man vienalga, ka mūs šķir tikai tūkstoši kilometru, man vienalga, ka varbūt neredzēšu viņu nekad vairs savā mūžā, galvenais ir galvā un ar laiku paliks tikai labāk, jo atmiņas jau aizstās izdomātas . Es esmu pakaļa to pat nevēloties, tāpēc šādas lietas novērtēju.