Ierocis bija pavērsts pret tevi.

Es tūkstošiem reižu savā prātā biju iztēlojusies, kā tas notiks. Kā tu reaģēsi, kā skatīsies, ko teiksi. Un kā es stāvēšu un klusēšu.

Mūs šķīra kādi septiņi metri. Pelēks asfalts, kura malās ziedoši koki un krūmi, koka soliņi ar metāla izvijumiem. Apgaismota strūklaka, kas klusas mūzikas pavadībā mainīja krāsu - tā bija vienīgais gaismas avots, ja neskaita mēness sirpi un zvaigžņu barus. Mītiski akmens zvēri, ieritinājušies sulīgajā parka zālītē, guēja atvērtām acīm, izlikdamies, ka mūs nevēro.

Aptuveni desmit minūšu gājienā ir augsts dzīvžogs, aiz kura ir pavisam cita pasaule - ar steidzīgām cilvēku straumēm, trokšņaiņiem dzīrotājiem, košām veikalu izkārtnēm, skaļu mūziku, kas izplūst pa mašīnu un klubu atvērtajiem logiem. Iespējams tajā pasaulē mēs šobrīd iederētos labāk.

Es nebiju iztēlojusies, ka rokas trīcēs man. Nebiju iedomājusies, ka tu būsi tas, kas mierīgi stāvēs un klusēs.

Tava seja bija nekustīga un nemainīga gluži kā akmens zvēriem, kas gulēja pārdesmit metru attālumā. Un pat šajās skulptūrās bija jaušamas vairāk emocijas, nekā tavos vaibstos. Varbūt vienīgi tavās acīs uz mirkli pavīdēja šausmas. Varbūt vienīgi acīs uz mirkli iezagās lūgums. Bet varbūt es kļūdījos un tās bija tikai gaismēnu radītas rotaļas.

Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?
Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?
Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli?

Šī nebūs krievu rulete. Netrūkst nevienas patronas.

Mirklī, kad uzvelku gaili, es zinu, ka tu kaut ko vēlies. Gluži kā pie krītošas zvaigznes. Gluži kā pie devītā viļņa, kā pie atrastas monētas, reizē pateiktiem vārdiem, vienādciparu pulksteņa laikiem. Tu vēlies ikreizi, kad pāri galvai pārlido lidmašīna vai pār ceļu pārskrien melns kaķis. Ne tikai melns, jebkāds kaķis. Kaķa vietā var būt arī suns, cilvēks vai vienkārši vēja uzpūsts lapu virpulis. Tu vienmēr pie sevis kaut ko ievēlies. Vienmēr vienu un to pašu, bet nekad man neesi atklājis, kas tas ir.

Reizēm man tā šķita kā slimība. Uzmācīga mānija, kas mēdz pārņemt cilvēku prātus. Vai es izslēdzu gludekli? Vai es izrāvu no kontakta? Varbūt tas ugunīgi karsts palika stāvam uz gludināmā dēļa un tagad deg manas labākās drēbes? varbūt jau ir aizdedzies gludināmais dēlis, varbūt paklājs, varbūt liesmas uzkāpušas augšup pa aizkariem, varbūt deg jau tapetes, visa istaba, otra istaba, visa māja? Un pat tad, ja tu izmet gludekli atkritumu tvertnē un vairs nekad to neizmanto, šī uzmācīgā doma nenorimst. Vienmēr šķiet, ka esi aizmirsis to izslēgt.

Es pazīstu cilvēku, kurš ir pārliecināts, ka viņa sieva viņu indē. Ber kafijas pakā mazus, baltus indes graudiņus, kas pēc skata tik pat labi varētu būt tur nejauši iebiris cukurs. Bet viņš mājās neēd un nedzer. Un ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi draugi, pie kuriem viņš diezgan bieži ciemojas, lai varētu bez bailēm paēst un padzerties.

Kādai manai draudzenei draugs ir apsēsts ar tīro roku māniju. Viņš nemitīgi mazgā rokas - pirms ēšanas, pēc ēšanas un dažreiz arī ēšanas laikā. Un pat tad, ja viņa visu dzīvokli katru dienu dezinficē ar dažādiem šķīdumiem, viņš stundas laikā vismaz 5 reizes var iet nomazgāt rokas. Un liek to darīt arī viņai. Pirms seksa, pēc seksa un dažreiz arī seksa laikā.

Bet kāda mana paziņa nav spējīga pieņemt lēmumus. Un nav pat runa par svarīgiem lēmumiem, kas varētu ietekmēt viņas dzīvi, bet par nenozīmīgiem sīkumiem. Kuru desu pirkt? Kuras zeķes vilkt? Ko taisīt brokastīts - ceptu vai vārītu olu? Skatīties televīziju vai lasīt grāmatu? Un viņa zvana savam draugam, kas aukējas ar viņu kā ar mazu bērnu, līdz pat absurdam. Saliek viņai drēbes, ko vilkt nākošajā dienā, uzraksta, ko taisīt brokastīs un pusdienās (uz kurām pats nemaz neplāno ierasties). Un tikai tā viņa spēj dzīvot, esmu pat diezgan pārliecināta, ka bez kāda, kurš dod norādes, viņa aizietu postā. Sēdētu kā sfinksa, nezinot, ko ēst, kamēr nomirtu badā.

Un tu ievēlies vēlēšanos.
Vienmēr vienu un to pašu.
Un kā es nojaušu, tas nekad nav par mani, tas nekad nav par mani.

Es jau zinu, kas notiks pēc tam. Kad lode būs iestrēgusi tavās krūtīs un, kad tu noasiņosi uz perfekti izvietotā akmens bruģa. Un man nospļauties, ka tu esi slavens un visu mīlēts. Man nospļauties, ka tu esi tas, kuru vienmēr visi gaida parādamies un priecājas redzēt.

Man tu esi tikai cilvēks.
Man tu esi tikai parasts cilvēks. Parasts mirstīgais.
Man tu esi vienīgais cilvēks, kuru jebkad esmu mīlējusi.

Tiesa gan, es vēl neesmu izlēmusi, ko iesākšu ar sevi. Lodes pietiktu mums abiem. Nomirt tev līdzās būtu vieglāk. Nogulties blakus, apskaut tevi un ļaut, lai mūsu asinis saplūst vienā peļķē. Tik dzīvā sarkanumā, kādu līdz šim neviens nebūtu redzējis.

Mana nāve vai dzīvošana vairs nemainītu pilnīgi neko.
Pirmsnāves vai pirmsnozieguma vēstule, ko es atstāju savā miteklī, saliks visus punktus uz i. Izdevēji cīnīsies, lai varētu izdot šo grāmatu. Un mēs kļūsim slaveni, mīļais, mēs būsim slaveni. Un nav svarīgi, ka tas ir tikai vienas puses viedoklis, nav svarīgi, ka būšu noklusējusi, ka jau sen tu mani vairs nemīli. Cilvēki to nekad neuzzinās. Viņi visu izlasīs un piedos man, sapratīs mani. Un teiks "Tas ir stāsts par neprātu un mīlestību. Tas ir stāsts par neprātīgu mīlestību."

Asinis padarīs mūs slavenus, mans mīļais. Noziegums mūs pacels debesīs, mazi meli padarīs mūs par sinonīmu neprātīgai mīlestībai.

Es tūkstošiem reižu biju iztēlojusies, kā tas notiks. Mirklī, kad lode skāra tavas krūtis, tu ievēlējies vēlēšanos. Pēdējais, ko tu man pateici bija kaut kas par brīvību. Tava balss bija gārdzoša un pāri lūpai pilēja asinis.

Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu?
Kad tu pēdējo reizi noskūpstīji savu vistuvāko?
Kad tu pēdējo reizi pateici, ka mīli?

Es to izdarīju vienlaicīgi.
Tieši deviņas sekundes pēc tam, kad lode uzsāka savu ceļu tev pretī.

Es negribu izklausīties iedomīgs, bet, ziniet, dažreiz es sevī saskatu līdzības ar dievu. Tas notiek mirkļos, kad paņēmis rokās rakstāmo, es to pielieku pie papīra. Kā dievs reiz radīja pirmo cilvēku, tā es radu stāsta tēlus un lieku tiem dzīvot sevis radītajos apstākļos. Būtībā tas ir pavisam vienkārši, jāizdomā tikai KAS, KUR, KO un KĀ un tas viss jāsaliek kopā. Bet arī mirstīgie mēdz sacelties pret dieviem, tā arī manis radītie stāsta tēli brīžiem mēdz izdomāt, ka dzīvos tā, kā paši vēlēsies un es esmu tik nebūtiska persona, ka mani var neņemt vērā.

Tā, piemēram, izrīkojās kāds puisis, sauksim viņu par Albertu, kuru piekrāpa meitene, kuru sauksim par Līnu. Viņa to izdarīja pavisam aukstsirdīgi, ne jau kaut kādā neprāta karstumā, ko vēl varētu saprast. Izlēmu, ka pēc šāda gadījuma, Albertam Līna jānogalina. BLĪKŠ, jāiešauj tieši krūtīs ar revolveri, KRIKŠ, jāpārlauž spranda, ŽVĪKŠ, jāizgrūž pa logu no divpadsmitā stāva. Spēj tik izvēlēties! Pavisam vienkārši! Bet Alberts pēkšņi paziņo, ka viņš to nedarīšot. Mīlot taču. Piedošot visu un darīšot visu, lai Līna ar viņu būtu kopā. Viņš, redziet, pats ir bijis vainīgs, ka tā noticis. Muļķis, es viņam saku. Tavs uzdevums nav domāt, bet darīt! BLĪKŠ, KRIKŠ, ŽVĪKŠ un miers. Punkts.

-Tev viņa ir jānogalina.
-Nē.
-Vienkārši nogalini. Nedomā, dari.
-Nē, es to nedarīšu.
-Viņa tevi krāpa ar tavu draugu! Kur tavs lepnums un pašcieņa?
-Mana mīlestība ir stiprāka.
-Nogalini to kuci, ka es tev saku!
-Nē!
Un viņš ieiet savā istabā, aizcirsdams durvis man pašā deguna priekšā.

Labi, labi. Ja tu esi muļķis, tad esi. Es panākšu to, ka tu viņu nogalini. Pēc neilgas apdomāšanos, tālākais plāns gatavs. No visa viņu draugu pulka, izvēle krīt uz Edgaru, kam Līna būs jāpaved vēlreiz, lai Albertam tomēr neiztur nervi un viņš izdara, kā ieplānots. Manuprāt viņam pietrūkst pavisam neliels grūdiens vēlamajā virzienā.

Izvēle krīt uz Edgaru - visu sieviešu mīluli, sapņu vīrieti, perfekto džeku. Edgars ir no tiem, uz kuriem meitenes ielās atskatās, trolejbusos cenšās apstāties tieši blakus un līkumos pavisam viegli piekļauties. Visas viņa paziņas uzdod viņu par savu labāko draugu, paklusām cerēdamas, ka kādreiz varētu būt arī kas vairāk.

Edgars piedāvā man keksiņus. Svaigi izceptus, kūpošus, pārlietus ar baltu un rozā cukura glazūru. Jā, viņš perfekti taisa ēst, satriecoši izskatās, galanti māk runāt un uzvedās kā džentelmenis. Viņā paslepus esmu iemiesojis visu to, kāds gribētu būt. Tātad, kad es atnāku viņam paziņot savu plānu, viņš man piedāvā keksiņus, bet es nevaru ļauties iebaroties un kļūt pret viņu mīkstsirdīgs, tāpēc atsaku, viegli atstumjot šķīvi malā. Tiesa gan - ne pārāk tālu. Vidēji garas rokas stiepiena attālumā. Ilgi nevelku garumā un ķeros pie lietas, saku - tev jāpavedina Līna.

Lielas, izbrīnītas acis.
- Kā jāpavedina?
- Kas, tu nezini, kā? Man tevi vēl jāmāca būtu?
- Līna?
- Jā, Līna. Ziedi, šokolādes, mūzika, sveces, tu jau zini kā. Galvenais, lai tu viņu iedabū gultā.
- Bet es to nevaru. Es to nevaru!
Sākas. Kļūstu manāmi nikns. ES šeit esmu galvenais, kad viņi reiz to sapratīs? Es sāku runāt paceltā balsī.
- Kā nevari? Ko nevari? Tev nestāv, vai?
- Bet es esmu gejs!

Šajā mirklī gandrīz nokrītu no krēsla. Es nenoticu, man viņš vienkārši šķiet pārāk slinks. Vai arī morāle pie vainas un mirklī, kad es piedraudu viņu nogalināt pēc iespējas sadistiskākā veidā, ja viņš to nedarīs, viņš aiziet līdz savai gultai un izvelk no tās apakšas kaudzi ar pornožurnāliem, kur, tā saucamie vīrieši, viens otram dara visādas šausmu lietas. Pārliecinošs arguments. Pat man vairs nav, ko iebilst.
Sēžu un skumstu kā māte, kas nesaprot, kurā mirklī bērna audzināšanā pieļāvusi kļūdu. Varbūt mirklī, kad izlēmu, ka viņam būs jāstrādā par frizieri? Vai tad, kad izdomāju, ka viņš tiešām izpratīs sievietes?
Saprotu, ka būs vien jādomā cits plāns.
- Bet tu tiešām nevarētu...?
- Nē, patiešām.
- ...
- Tev, starpcitu ir superīgs dibens.
Aaaaaa!

Atgriežos pie Alberta. Saprotu, ka manos spēkos nav bijis radīt viņus visus tik perfektus, kā es vēlētos redzēt, tāpēc arī viņam noteikti ir vājais punkts. Man tikai jāatrod.
- Tev viņa IR jānogalina.
- Es jau teicu, ka to nedarīšu.
- Ja tu nenogalināsi viņu, es nogalināšu tevi. Tu iesi pēc cigaretēm un tevi nobrauks mašīna. Tu ieiesi vannā, aizmigsi un noslīksi. Tev iekodīs ērce, tu saindēsies ar svinu, tu nosmaksi dūmos. Vai arī uztaisīsi pašnāvību.
- Nu, ja tu tā vēlies...
- Nē, nogalini to kuci, NOGALINI TO KUCI, NOLĀDĒTAIS KRETĪNS!

Aizeju uzsmēķēt. Saprotu, ka šis stāsts nebeigsies, kā iecerēts. Trīc rokas, ieleju sev vienu glāzīti grādīgā un vienā rāvienā izdzeru, cenšoties saprast, ko es īsti daru nepareizi. Varbūt pārāk daudz ļauju izvēlēties? Cilvēks, sajutis brīvības garšu, prasīs vēl un vēl. Mirklī, kad ļauju izvēlēties, kā otru nogalināt, viņi pēkšņi saprot, kas ir izvēle, un iedomājas, ka to var attiecināt uz jebkuru savas dzīves jomu. Nolādēts!
Pieeju pie izlietnes un saslapinu seju ar aukstu ūdeni, apjausdams, ka auksta duša šobrīd būtu tieši tas, ko vēlos, tieši tas, kas vajadzīgs, skaidrai galvai.
Man pāri līst vēss ūdens, saslapinot matus un seju. Es lieliem malkiem dzeru to, kas pārtecējis pāri pierei un vaigiem. Neskaidri dzirdu, ka pie durvīm kāds klauvē. Es turpinu izbaudīt ūdens straumes, kas līst pāri ķermenim, patīkami atsvaidzinot un veldzējot. Pēc mirkļa jau kļuvis daudz labāk, es izkāpju no vannas un tieši tajā mirklī vannasistabā iebrāžas divi vīrieši, BLĪKŠ, nogāž mani gar zemi, KRIKŠ, atlauž rokas aiz muguras un ŽVĪKŠ, saslēdz rokudzelžos. Kamēr es, kails un mitrs, kā no mātes miesām nācis, guļu uz aukstās flīžu grīdas, bars ar vīriešiem izložņā manu māju, ieskatoties visos skapjos un pagultēs. Viss tukšs, es dzirdu sakām.
Es tikai pēc ilgāka laika spēju viņus pārliecināt, ka biju aizmidzis un murgojis šaušalīgas lietas. Acīmredzot tajā mirklī biju skaļi kliedzis, pats to neapzinādamies. Tā nu viņi man paskaidroja, ka kāds no kaimiņiem viņiem esot zvanījis un teicis, ka šeit notiekot nelabas lietas - kāds liekot kādam kādu nogalināt.

Un, kamēr specvienība piesedz mani ar dvieli un atvainodamies pamet manu mitekli pa izgāztajām durvīm, es pamanu, ka Alberts, Līna un Edgars klusi ķiķina par mani. Paķeru pusaprakstīto lapu, saņurcu, aizdedzinu un iemetu izlietnē. Es tāpat zinu, kas būs tālāk - Līna iemīlēsies Albertā pavisam neprātīgi, ieraugot viņa cēlo dabu, viņiem būs trīs bērni, māja, suns, kāmis un pavisam mierīga, varētu pat teikt - garlaicīga, dzīve, kura ne man, ne lasītājam nešķitīs interesanta. Un esmu sapratis, ka tiešām - muļķībai ir liels spēks un mīlestība var uzvarēt visu. Bet man, jāsāk viss no jauna.

Pasakiet vēl, ka dievam būt ir viegli.

     "Žēlīgā debess, viņš taču piedzims bez ķermeņa!" iesaucās lielākie energoni, kad viens no viņiem kā spoža krītošā zvaigzne neprātīgā ātrumā patraucās garām uz sekundes simtdaļām ar savu asti iecērtot debesīs milzu rētu. Ikvienam bija zināms, ka šādā ātrumā lidojot, nav iespējams savākt vajadzīgo informāciju, iegūt vajadzīgo formu un veidolu, lai pēc tam uz Zemes dzīvotu pilnvērtīgu cilvēka dzīvi. Tāpēc uz mirkli visumā bija dzirdama neskaidra murdoņa, kad tuvākie enerģijas mākoņi skaļi nošausminājās par neprātīgā energona neapdomību un pārgalvību.

      Ar energoniem bija pilns visums. Kamēr tas pēc lielā sprādziena izpletās, pieņemdams arvien grandiozākus apmērus, brīvā telpa pildījās ar dažādu izmēru energoniem - krāsu, skaņu un domu sabiezējumiem, kas pārklājoties un saplūstot veidoja interesantas kombinācijas un fantastiskas formas.

      Uz mērķi lidojošais energons, šķiet, apkārtējo brīdinājumus nedzirdēja. Viņš kā koši oranžsarkans koncentrētu dūmu mākonis traucās garām milzu zvaigznēm, kas tumšajās debesīs izskatījās pēc dzeltenām un sarkanām ugunslodēm, vai zilbaltiem puteņiem, kas pieņēmuši lodes formu. Viņš patraucās garām milzu planētām, kas bija miljardiem reižu lielākas par viņu pašu un izskrēja cauri pundurplanētu pudurīšiem, kuri viegli notrīcēja, izslīdot cauri miglotajam debesu ķermenim. Izvairīdamies no neskaitāmiem melnajiem caurumiem, viņš virmodams pašalca garām komētām un meteorītiem un pārkarsušiem miglājiem.

    Viņš zināja, ar ko tas var beigties. Tāpat, kā viņš zināja, ka pietiktu nokļūdīties par pāris centimetriem, lai viņu iesūktu kādā no melnajiem caurumiem, pietiktu ar pāris sekundēm, lai viņš, laikā nenomainījis virzienu, sadegtu pie kādas no lielajām zvaigznēm. Bet šoreiz nebija viņa spēkos apstāties, vai vismaz piebremzēt lidojuma ātrumu. Šķita, ka viņš ir iekļuvis kādā neredzamā straumē, kas viņu nes. Šīs straumes krasti bija citas tādas pašas straumes, kas vestu viņu tajā pašā virzienā, iespējams, pat ar vēl lielāku ātrumu. Tāpēc viņš nepretojās un necīnījās. Sakopojis visus spēkus, lai saturētu kopā savu mazo, dūmakaino ķermenīti, viņš paļāvīgi peldēja pa straumi.

     Pēc laika sprīža, kuru nav iespējams noteikt cilvēciskās mērvienībās, viņš bija nonācis līdz Zemei. Pēc pārdesmit riņķiem, kurus energons bija apriņķojis ap šo necilā izmēra zilo planētu, straumes spēks samazinājās, līdz izgaisa pavisam. Inerces dzīts, viņš vēl arvien meta lokus apkārt planētai. Arvien lēnāk un lēnāk, līdz apstājās pavisam.

    Pārējie energoni, noraudzīdamies šajā trakajā skrējienā, jutās satraukušies. To ķermeņos iemirdzējās neierastas krāsas un vietām izmainījās vibrācijas, bet visi zināja, ka tas ir tikai uz laiku, pēc pāris mirkļiem viss ieies atpakaļ vecajās sliedēs. Vienīgi neprātīgais energons nesīs krustu.

    "Šī planēta nav radīta dzīvošanai bez ķermeņa." viņš sevī izdzirdēja ierunājamies dievišķo balsi. "Cilvēks bez ķermeņa nevar pastāvēt. Tev bija jānokļūst uz Zemes, lai dzīvodams cilvēka dzīvi, tu izprastu tā vēlmes un vajadzības, trūkumus un nepilnības. Lai tu iemācītos sajust gan emocijas, gan fiziskas sāpes. Lai tu izjustu gan uzvaras saldo garšu, gan zaudējuma rūgtumu. Lai tu iemācītos mīlēt un piedot. Vienīgi izpildot šo uzdevumu, tava tālākā attīstība būtu bijusi iespējama. Lai tu iemācītos būt cilvēks, tev nepieciešams cilvēka ķermenis. Kamēr tev tāds nav, apkārtējiem tu esi tikai un vienīgi parādība, kas var paslīdēt garām, neviena nepamanīta."

   Energons juta, ka viņam pazūd spēki. Milzumdaudz enerģijas tikai iztērētas trakajā skrējienā, to viņš apjauta tikai tagad. Koši oranžsarkanā krāsa bija izzudusi un tagad viņš atgādināja vienīgi cigarešu dūmu mutuli mirkli pirms izplēnēšanas - blāvu un nespodru. "Tās laikam ir beigas," viņš nodomāja. "Beigas," viņš pie sevis atkārtoja, juzdams gan nomācošo bezcerību, gan padošanās mazliet saldeno piegaršu.

   "Uzdevums nebūs viegls," pēc ilgāka pārtraukuma dievišķā balss ierunājās. "Bet vienīgi to izpildot, tu spēsi doties tālāk. Tu nebūsi cilvēks, kas piedzīvo sāpes vai uzvaru. Tu pats būsi sāpes vai uzvara. Tu pats būsi naids un mīlestība, pļāpīgums un aklums, augstprātība un skaudība. Tu pats izvēlēsies kādu no šīm sejām. Pats izvēlēsies savu ceļu. Un pats izvēlēsies cilvēku, caur kuru sevi iepazīt. Iemiesodamies kādā cilvēkā kā laime vai lepnība, tu saplūdīsi ar savu "nēsātāju" uz mirkli kļūdams par viņu pašu. Tev uz šīs Zemes būs tūkstošiem seju un tūkstošiem ķermeņu, bet neviens no tiem nebūsi tu. Un vienīgi tad, kad tu būsi iepazinis ikvienu savu seju un sapratis, kas ir cilvēks, tu varēsi doties tālāk."

    Un nodēvējusi energonu par Renu, kas nozīmēja - no putekļiem dzimušais, dievišķā balss apklusa.
    Renu laidās arvien zemāk un zemāk, mesdams virpuļus un lokus pār okeāniem, tuksnešiem, metropolēm un mūžamežiem, ar sajūsmu acīs vērodams vietu, kurā viņš sapratīs, kas īsti ir cilvēks.

Varbūt viss notiekošais ir milzīgs pagrieziena punkts manā dzīvē.
Varbūt pat ne pagrieziens, bet pakāpiens uz augšu. Kā teica Viņš - vienīgā kustība ir evolūcija. Bet varbūt arī tas nebija viņš, kas teica, varbūt to vispār neviens nav teicis. Nezinu, esmu nedaudz iedzēris un galvā sāk spēlēties tēli, bet tas šobrīd nav svarīgi.

Svarīgi ir tas, ka aizvērtas durvis, kas vestu uz vajadzīgo, nemaz nav. Bet vajadzīgās durvis parasti aizver tikai bailes un neticība sev. Mūsu mīļie, mazie kompleksiņi. Tāpēc spogulī es parasti skatos sev acīs - tās runā. Es gandrīz nekad neskatos uz zobiem, kas nekad nešķiet gana taisni un balti, lai kā es tos berztu, uz degunu, kas nav padevies vēlamā formā un izmērā, uz lūpu, ko rotā (vai tiešām rotā?) rēta. Koncentrējoties uz trūkumiem (ja tos tā var nodēvēt), tu tikai un vienīgi zaudē. Ir jāapzinās trūkumi, bet koncentrēties vajag uz dotībām. Kopš spogulī skatos tikai uz acīm, esmu daudz apmierinātāks ar sevi.
Ai, gvelžu..

Emocijas ir vienīgais, kas mani padara dzīvu. Tāpēc, ja simts minūtes esmu smaidījis, atļaujos mirkli paskumt. Uz katriem simts gramiem mīlestības, uzberu šķipsniņu naida un pēc tūkstoš skaļiem vārdiem atļaujoes pieskarties, neuzkrītoši un varbūt pat it kā nejauši.

Rīt sakaunēšos un izdzēsīšu. Eju pēc vēl vienas glāzes.

Tie nav vārdi, ko es runājot jums vēlos nodot. Tās ir sajūtas.

Ja jūs ieietu tajā istabā, ko šobrīd esmu iztēlojies savā prātā, jūs atrastu milzīgu, smagnēju koka skapi ar grāmatām ādas vākos. Tās būtu sarindotas alfabēta secībā un to nosaukumi būtu "Smeldze", "Prieks", "Sajūsma", "Nožēla", "Kaisle", "Ilgas", "Piedošana", "Apmulsums", "Brīvība" un vēl simti emociju un dvēseles stāvokļu. Un kad jūs iedomātos, kāda gan ir kaisle vai kādas ir ilgas, jums atliktu tikai paņemt attiecīgo grāmatu, atšķirt kādu no stāstiem un tur nu tas viss būtu. Un pēc tam jūs noliktu grāmatu vietā, pāris stundu laikā izdzīvojis to, kam citādos apstākļos iespējams vajadzētu gadus, miljons bojā gājušas nervu šūnas un pāris lauztas sirdis.

Jā, tādas būtu tās grāmatas. Un mirklī, kad jums pietrūktu kādas konkrētas emocijas vai sajūtas, jūs tās varētu iegūt no attiecīgās grāmatas. Tieši tik vienkārši.

Un vēl man gribētos parādīt to, cik emocijas var būt dažādas. Cik tā pati mīlestība var būt dažāda, nožēla vai sajūsma. Cik dažādi tās mēdz sažņaugt sirdi, aizturēt elpu, paātrināt pulsu vai izskriet kā tirpas cauri visam ķermenim. Cik dažādos veidos cilvēki var liet asaras un cik dažādi smieties. Lai jūs vairs nekad neapšaubītu citu cilvēku emocijas mirkļos, kad viņi nereaģētu tā, kā šādā situācijā reaģētu jūs. Jo, jā - arī sešpadsmit gados var neprātīgi mīlēt. Arī nenobirdinot ne asaras var nomirt no skumjām un visstiprāk otram iesist nepakustinot ne pirkstu. Un to, ko tu kādam varētu pateikt ar simtiem vārdu, kāds varēs pateikt ar vienu skatienu.

Mani pirksti ir pārklājušies ar pelēku putekļu kārtu un mēle ir kļuvusi smaga kā metāla durvis.
Un es vairs nezinu, kam gan ir jānotiek, lai šajā visu aizmirstajā kapličā iespīdētu gaisma.

Vienīgais ceļš vienmēr ir aizšķērsots. Pieputināts ar sniega kalniem ziemās, kļuvis par pārplūdušu upi pavasara palos vai kļuvis par izžuvušu tuksneša strēli vasaras tveicē. Varbūt tu pat nāc, varbūt tu pat cīnies ar šiem šķēršļiem. Un vienīgi rudenī, kad tu varētu tikt pie manis, tu uz mirklīti piesēd atpūsties uz sūnām apauguša koka un ļaujies rudens dabas veltēm - ieelpo pārgatavu pārsprāgušu plūmju saldo smaržu, iekod kādā sulīgā auglī un izbaudot šo mirkli aizmirsti par visu pārējo. Attopies vien tad, kad pēkšņa ziema aizputina ceļu.

Bet varbūt tu, nonākot krustcelēs, vienmēr aizej pa citu ceļu. Un ne jau nezinot, kura ceļa galā esmu atrodams, bet skaidri apzinoties.

Šis ceļš nav paredzēts, lai nonāktu pie manis.

Kad es reiz gabalu pa gabalam salauzu tavus spārnus, es to darīju vien tāpēc, lai tu saproti, ka arī bez tiem tu vari lidot. Ka tieši spārni tevi ierobežo. Tie nekad nevar pacelt tevi tik augstu, cik tu vēlies, un aiznes tik tālu, cik vēlies. Tev bija jāsaprot, ka spārniem ir robežas. Tev nav.

Bet tu nesaprati.
Un vairs pat nemēģini lidot.

Mani pirksti ir pārklājušies ar putekļiem un mēle kļuvusi smaga.
Un, ja man kāds reiz pajautās, kas ir gaisma, es nezināšu, ko atbildēt.

Es tevi paturēšu noslēpumā kā nejauši uzietu zelta dzīslu.

Ne jau mantkārības vai savtīguma dzīts, bet gan saprotot, ka tas ir vienīgais veids, kā paturēt tevi tīru un tālu no visa cilvēciskā - no tā cilvēciskā, kurš jau sen ir atdalījies no dabas, visuma un no visa tā, ko mēs saucam par dievu.

Pasaudzēt tevi no pārvēršanas naudā, mērķī vai vienkārši līdzeklī, ar kura palīdzību iegūt vēlamo.

Paturēt tevi nesalauztu un neiznīcinātu, pat ja tas nozīmētu nekad tev nepieskarties.
Paturēt tevi noslēpumā, jo tā ir vienīgā vieta, kurā tu jutīsies kā mājās.
Paturēt tevi dabīgu un dievišķu. Un klusītiņām pielūgt.

Sāku domāt par cilvēku personības šķautnēm. Tie, kam raksturs mainīgs un emocijas svārstīgas, sapratīs sajūtu, ka brīžiem atskatoties uz savu rīcību šķiet, ka tā rīkojies kāds cits, nevis tu pats. Ar laiku tu šos dažādos stāvokļus, kurā katrā tev ir atšķirīgas vēlmes, domu gājiens, emocijas, nosauc vārdos.

Un tad tu sāc nodalīt vienu no otra, it kā šķautne A būtu tikai un vienīgi A, nevis daļa no tevis, un B būtu tikai B. Tu sadali visu to, kas tevi veido, gabalos kā kaut kādu mozaīku, bet ar laiku šie gabali transformējas un to maliņas vairs gludi nepieguļ viena otrai.

Mirkli, kad tu sāc apjaust šīs savas personības nomaina mirklis, kad sāc tās atšķirt, pēc tam prātā atdali vienu no otras. Ja sākumā tu seko šīm savām personības šķautnēm kā aktīvs skatītājs, vēlāk jau tu esi aktīvs dalībnieks, apzināti pārslēdzoties no vienas uz otru.

Un galu galā pienāk mirklis, kad personības šķautnes pārslēdzās pašas no sevis. Vienīgā atšķirība no pirmsākumiem ir tā, ka sākumā tās bija daļa no tevis un tu spēji tās kontrolēt un vadīt, bet nu ir pienācis mirklis, kad viņas, viena no otras atdalītas, ir kļuvušas tik patstāvīgas, ka kontrolē pašas sevi, tātad, arī tevi.

Es vairs nezinu, kurš kuru kontrolē. Gribas jau domāt, ka vadības groži vēljoprojām ir tikai un vienīgi manās rokās. Ja vien es zinātu, kurš no viņiem es esmu.

Žēl, ka īpašnieks izdzēsa komūnu, kur vārdu vietā tika izmantotas bildes.
Ir reizes, kad ar vienu bildi ir iespējams daudz precīzāk aprakstīt sajūtas, nekā ar tūkstoš vārdiem. Tad nu šeit.

Ir tādas neaizsniedzamas lietas, pēc kurām tiecamies visu mūžu.
Ir tādas pašsaprotamas lietas, kuras mums ir līdzās visu mūžu.

Un brīžiem šķiet, ka svarīgākas ir pirmās.
Brīžiem nāk apjausma, ka būtiskākas ir otrās.

Un mums vienmēr ir taisnība.

Bet varbūt aizvērtas acis mums tāpēc, ka mācāmies redzēt ar sirdi?

"Mēs mīlam cilvēku, nevis dzimumu," rakstīja kāds cilvēks, kas jau gadiem, iespējams pat visu savu mūžu , slīga depresijā un, lai cik tas dīvaini (bet patiesībā - sasodīti skumji) neizklausītos - sapņoja par pašnāvību.

Pavisam nesen kāds mani nosauca par daudzslāņainu cilvēku, pasakot, ka ir bezcerīgi manos stāstos meklēt paralēles ar mani. Pēc tā, ko un kā rakstu, nevarot "atkost", kas es esmu. Jums gan varētu būt radies pavisam citāds priekštats, jo līdz šim esmu jums parādījis tikai šo savu slāni - Morganu jeb Spell, no kura nesekmīgi centos izravēt jebkādas sava dzimuma, vecuma, rases un ticības norādes, kas neattiecas uz maniem stāstiem, tajos pausto jēgu un emocijām, ja nu gadījumā tur tādas bija.

Un, ja es arī nevaru apgalvot, ka viss, ko es rakstu, ir noticis, es tomēr zinu, ka neesmu pateicis nevienu nepatiesu vārdu.

Manam dzimumam nav nekādas nozīmes. Ja latviešu valodā būtu nekatrā dzimte, noteikti rakstītu tajā, ja vien būtu iespējams, ja tas netraucētu stāstam. Jo šeit, galvenie ir stāsti, galvenie ir vārdi un to (sa)spēles, nevis tas, kas es esmu.

Iespējams, ka es esmu tā sieviete tavā piemājas Maximā, kas ar sarkanbrūniem matiem un zelta auskariem sagurusi sēž pie kases un neuzsmaida. Man ir pusnolupusi perlamutra nagulaka, pelēcīgas baltā krekla piedurknes un nelielas ūsiņas virs augšlūpas.

Bet varbūt es esmu cita sieviete - tā, ar tiem blondajiem matiem un kuces slavu, kas tev piektdienas naktī pabrauc garām uz Brīvības ielas savā Lexusā. Ar vīrieti esmu kopā tikai naudas dēļ un nedaudz tādēļ, ka viņš ir muļķis - neredz vai nevēlas redzēt to, kas notiek, tiklīdz viņš ir pagriezis muguru.

Es varu būt arī sētnieks, kas tevi no rītiem sagaida pie mājas ieejas un slauka rudenī uz trotuāra sakritušās lapas. Un daru to nevis tāpēc, ka citu darbu nevarētu dabūt. Nē. Man tiešām patīk sakopt vidi, skatīties, kā viss kļūst tīrs. Celties piecos no rīta, lai sešos jau būtu savā postenī un mundri sveicinātu garāmgājējus, novēlot labu dienu.

Varbūt tieši es esmu tas dzērājs, kas šļupstot paprasa tev cigareti, no kuras tu nevēlies šķirties. Un, kad tu nedod, sirdīgi nosaucu tevi par kropli un nospļaujos tev pie kājām.

Bet varbūt man ir savs bizness - firma, kurā strādā pārdesmit cilvēku, kuru algas un tātad materiālais stāvoklis un tāpēc lielā mērā ģimenes labklājība ir atkarīga no manis. Un es esmu par viņiem atbildīgs. Katru mēnesi braucu tikties ar darījuma partneriem Londonā un Ņujorkā, ik pusgadu braucu uz Ēģipti, Kanāriju salām vai Indiju, esmu pabeidzis 3 augstskolas un šobrīd mācos vēl divās. Un atšķirībā no lielākas daļas mans mērķis ir nevis iegūt papīru, bet zināšanas.

Varbūt tu esi ievērojis to meiteni, kas netālajā parkā sēž uz soliņa un raksta kaut ko blociņā, ik pa laikam paceldama skatienu vai izbērdama pie kājām maizes drupačas, lai pabarotu netālu dzīvojošās pīles?

Bet varbūt es ikdienas paeju tev garām, cerot, ka beidzot pienāks diena, kad tu mani pamanīsi.

Pamēģini paskatīties acīs. Nevis uzmest paviršu acu skatienu, bet ieskatīties. Pacenties saskatīt nevis virsējo slāni, kuru redz jebkurš, bet ieskaties dziļāk. Izurbies cauri. Un mirklī, kad tu būsi ticis cauri visiem tiem slāņiem, kas norāda uz dzimumu, vecumu, rasi un ticību, tu ieraudzīsi Cilvēku.

Es varu būt jebkurš no viņiem.
Es varu būt jebkura no viņām.

"Mēs mīlam cilvēku, nevis dzimumu," viņš rakstīja, un es zem šiem vārdiem varētu parakstīties ar savām asinīm, cenšoties izurbties cauri tiem jūsu slāņiem, kuriem manās acīs nav pilnīgi nekādas nozīmes.

******* **********.
Iemest maisā un noslīcināt.
Es vienmēr esmu kāds no tiem pirmajiem kucēniem.
Manas acis tā arī nekad neatvērsies.

It kā man būtu tūkstošiem plakstiņu - viens aiz otra. Un aiz katra atvērtā plakstiņa būtu nākošais. Cik plakstiņi cilvēkam ir jāatver, lai viņš vairs to nemēģinātu, bet pieņemtu, ka tā pasaule tāda arī ir - tumša un nemainīga kā plakstiņa iekšpuse?

Katrs mēģinājums atvērt acis ir mirstošs dzīvnieks.
Pilna upe ar kucēnu līķiem.

Vismaz puse no maniem ierakstiem jādzēš ārā.
Lēti un salkani, klišejiski un nodrāzti.
Riebj.

Klusums - nepateikti vārdi.
Klusums - nepasakāmi vārdi.

Līdzības nav nekādas.

Turēt roku uz pulsa.
Neaizvērt acis.
Neaizmirst elpot.

Saplūst ar klusumu, saaugt ar nakti, kļūt par jūru.

Morganizācija.

Es esmu vispatiesākais, kad neskatos acīs.
Ticēt man var tad, kad es klusēju.

Un, kad es atraisu pirkstus, lai izslidinātu tos cauri saviem matiem vai aizmēķētu cigareti, es nemaz nevēlos smēķēt. Varbūt vienkārši atraisīt mūsu pirkstus, lai pēc tam savu roku ieslēptu dziļi kabatā. Varbūt pat krampjaini sažņaugtu dūri.

Un klusēt par būtiskāko ir kļuvis par nepieciešamību. Ne tāpēc, ka es baidītos no vārdiem, bet varbūt tāpēc, ka baidos no patiesības.