Tie nav vārdi, ko es runājot jums vēlos nodot. Tās ir sajūtas.

Ja jūs ieietu tajā istabā, ko šobrīd esmu iztēlojies savā prātā, jūs atrastu milzīgu, smagnēju koka skapi ar grāmatām ādas vākos. Tās būtu sarindotas alfabēta secībā un to nosaukumi būtu "Smeldze", "Prieks", "Sajūsma", "Nožēla", "Kaisle", "Ilgas", "Piedošana", "Apmulsums", "Brīvība" un vēl simti emociju un dvēseles stāvokļu. Un kad jūs iedomātos, kāda gan ir kaisle vai kādas ir ilgas, jums atliktu tikai paņemt attiecīgo grāmatu, atšķirt kādu no stāstiem un tur nu tas viss būtu. Un pēc tam jūs noliktu grāmatu vietā, pāris stundu laikā izdzīvojis to, kam citādos apstākļos iespējams vajadzētu gadus, miljons bojā gājušas nervu šūnas un pāris lauztas sirdis.

Jā, tādas būtu tās grāmatas. Un mirklī, kad jums pietrūktu kādas konkrētas emocijas vai sajūtas, jūs tās varētu iegūt no attiecīgās grāmatas. Tieši tik vienkārši.

Un vēl man gribētos parādīt to, cik emocijas var būt dažādas. Cik tā pati mīlestība var būt dažāda, nožēla vai sajūsma. Cik dažādi tās mēdz sažņaugt sirdi, aizturēt elpu, paātrināt pulsu vai izskriet kā tirpas cauri visam ķermenim. Cik dažādos veidos cilvēki var liet asaras un cik dažādi smieties. Lai jūs vairs nekad neapšaubītu citu cilvēku emocijas mirkļos, kad viņi nereaģētu tā, kā šādā situācijā reaģētu jūs. Jo, jā - arī sešpadsmit gados var neprātīgi mīlēt. Arī nenobirdinot ne asaras var nomirt no skumjām un visstiprāk otram iesist nepakustinot ne pirkstu. Un to, ko tu kādam varētu pateikt ar simtiem vārdu, kāds varēs pateikt ar vienu skatienu.